Karstums pamatīgs – ap 40 grādiem. Nezinu, cik nopelnīju, bet savs maciņš man jau bija. Par skolas direktori atsūtīja Tomskas apgabala augstākās padomes deputāti Sučkovu Zoju Jakovļevnu, kas pasniedza ģeogrāfijas stundas.
(6.turpinājums)
Karstums pamatīgs – ap 40 grādiem. Nezinu, cik nopelnīju, bet savs maciņš man jau bija.
Par skolas direktori atsūtīja Tomskas apgabala augstākās padomes deputāti Sučkovu Zoju Jakovļevnu, kas pasniedza ģeogrāfijas stundas. Latviešu meitenes nevarēja saprast, ka nedzīvo Eiropā, bet gan Āzijā. Viņas vīrs Poddimņikovs Viktors Aleksejevičs mācīja matemātiku, bet vai nu pats neprata, vai skolnieki bijām tik stulbi un neko nesapratām. Viņš centās kliegt, siekalas šķīda, bet rezultātu nav. Es vēl pakaitināju: “Vienalga aizbraukšu uz Latviju.” Mācībās tomēr gāja labi, un līdz 5.klasei atrados labāko skaitā. Visā septiņgadīgajā skolā bija astoņi pedagogi. Skolēnu skaits vecākajās klasēs bija lielāks, jo skola ar septiņām mācību klasēm lielā apkārtnē bija viena un pamatskolas vairākas. Tā vecākie bērni dzīvoja internātā vai pie privātajiem. Matemātika un krievu valoda bija visas sešas dienas nedēļā. 5.klasē bija 11 mācību priekšmeti. To varu tik precīzi aprakstīt, jo ir saglabājusies 1955./56. mācību gada dienasgrāmata.
Dzīvotprasmi iemācās ikviens
Pirmajos izsūtījuma gados mājā vienmēr dzīvoja meža zaķēni, jo, rudzus pļaujot, mamma noķēra, un man bija jābaro. Reiz bija trīs gabali: Jēcīts, Pēcīts un Miķelīts. Uz manu saucienu nāca klāt un bija droši. Taču zaķuki paaugās, un nolēmām izlikt kūtiņā. Kastītei izrādījās sprauga, un mani draugi aizgāja mežā. Saucu gan, bet nekā -brīvība izrādījās dārgāka par draudzību.
Pirmā paša nopelnītā peļņa bija sīkās zivtiņas, ko lielākais zēns man uzdāvāja par to, ka nēsāju viņa noķertās zivis. Pats vēl nepratu makšķerēt un biju arī par sīku. Tajā vakarā ķērās labi, un mēs pie upes aizkavējamies. Mamma bija pārnākusi no darba un, mani neatrazdama mājā, uztraukusies. Es nācu laimīgs ar savu pirmo peļņu, taču mamma aizsita sīcenes pa gaisu.
Tā ap augusta vidu ciedru priedēm rieksti jau bija ēdami, tikai čiekuri bija jāapcep ugunskurā, citādi bija sveķaini.
Reiz uzkūrām uguni turpat zem koka, apcepām čiekurus, nodzēsam ogles un, riekstus kasdami, aizgājām tālāk. Taču vieta bija trāpījusies purvaina un sāka degt kūdra. Tā tur dūmoja visu ziemu, un izdega lielas bedres.
Kolhozs sēja lopbarības augus turnepšus, un daži bija ļoti saldi. Kolhozs saucās “Pobeda” un pletās plašā teritorijā. Lauki bija ierīkoti, kur vieglāk bijis izplēst celmus, un izkaisīti starp mežiem. Vēlāk, ienākot jaudīgākai tehnikai, ceļi bija jāpaplašina.
Auga bērzi, apses, ievas, kārkli (gar upēm), priedes, ciedras, pihtas (no tām tecināja dziedniecisku dziru), egles. Pie mājām nebija ne košumkrūmu, ne ziedu, ne augļkoku un krūmu. Latvieši gan sēja puķes.
Varējām braukt uz Latviju
1956.gadā, kad oficiāli bijām atbrīvoti un varējām braukt uz Latviju, maija vidū devāmies uz pirmo kuģa “Proļetarij” reisu. No Belkas izgājam krēsliņā un visu “mantību” nesām rokās. Nogājām gar kapiem, kur palika vecāmamma un vēl trīs mirušie.
Saulītei lecot, veikta bija ceļa puse, un tur atradās darvas tecinātāju miestiņš, kur pie tautiešiem iekodām brokastis un atvilkām elpu. Nogājām visus 36 kilometrus kājām un ap pusdienu laiku sasniedzām Parabelu.
Tēvs nopirka biļetes līdz tuvākajai pieturai Kolpaševai, un tad aizgājam ciemos pie Eglītes Elvīras, kuras ģimene (arī sarkanarmieša) dzīvoja turpat netālu. Mazais Ivars gulēja gultiņā.
Taču ar šo kuģi mūsu ģimenei aizbraukt neiznāca. Atnāca komandants un, atņēmis biļetes un pases, pavēlēja nokāpt no kuģa. Iemesls – nebija apsēti lauki. Uz sādžu atveda ar zirgu pajūgu.
Atpakaļceļš nebija par velti
Vēlāk ceļā taisījās Baugu vecīši, un mani paķēra līdzi. Ar kuģi peldējam divas diennaktis līdz Tomskai, tad sešas – ar vilcienu. Man bija sīknauda ēšanai, bet biļetei nauda tika iedota Baugam Eduardam. Atpakaļceļš vis par velti nebija.
(Turpmāk vēl)
