Lizumnietis Andris Strods ārēji šķiet kluss cilvēks, kuru grūti iedomāties spēlējam teātri, tomēr Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna atzīst, ka viņš ir neaizstājams aktieru kolektīva dalībnieks.
Lizumnietis Andris Strods ārēji šķiet kluss cilvēks, kuru grūti iedomāties spēlējam teātri, tomēr Gulbenes Tautas teātra režisore Edīte Siļķēna atzīst, ka viņš ir neaizstājams aktieru kolektīva dalībnieks, kurš it kā nemanāmi izspēlē otrā plāna lomas, ka tās ilgi paliek skatītāju atmiņā.
– Vai arī skolas gados spēlējāt teātri?
– Pirmo reizi teātri spēlēju, kad mācījos vidusskolā. Mani pierunāja skolotāja. Vispār esmu grūti iekustināms cilvēks, bet, ja ar kaut ko aizraujos, tad netieku no tā vaļā. Nepiederu cilvēkiem, kas prot atteikt. Atceros, ka tā bija luga “Runga iz maisa!”. Man bija jāspēlē galvenās varones Maijas tēvs. Šī loma tolaik ļoti patika, jo, lai gan lugai ir septiņas ainas, man bija jāpasaka viens teikums sākumā, otrs – beigās.
– Vai tas nozīmē, ka jums nepatīk lomas, kurās daudz teksta?
– Tā ir. Labprātāk tikai darbojos uz skatuves, iztiekot bez runāšanas. Vislabākās lomas joprojām man šķiet tās, kur es uznāku un noeju no skatuves, kā arī varu darboties kā otrā plāna aktieris. Pēc savas būtības neesmu līderis.
– Studiju gados arī spēlējāt teātri?
– Akadēmijā bija teātra studija, bet tās darbā kā aktieris nepiedalījos, lai gan no malas vēroju studijas nodarbības, jo tajās piedalījās tolaik mana draudzene Lolita, kura lugā “Trīnes grēki” spēlēja galveno lomu, bet es jutu viņai līdzi. Man ļoti patika studijas dalībnieku kopības izjūta, aktieru meistarības stundas, mēģinājumi un viss, kas bija ar to saistīts. Pats neuzdrošinājos līdzdarboties. Iespējams, nebija, kas uz to pamudina.
– Lizuma kultūras nama ļaudīm tomēr izdevās jūs pierunāt spēlēt teātri?
– Jā, padevos, tikai ar noteikumu, ka iedalīs nelielas lomas, kurās maz jāparādās un vēl mazāk jārunā. Nekādā gadījumā nepiekritu spēlēt galvenos varoņus. Lizuma dramatiskajā kolektīvā iesaistījos tad, kad to vadīja Teodors Mažāns, vēlāk viņu nomainīja Zintis Borodkins. Lai kolektīvs turpinātu darbu arī pēc tam, kad režisors izlēma braukt strādāt uz ārzemēm, viņš lūdza tā vadību uzņemties Edītei Siļķēnai. Tagad esmu iesaistījies arī Gulbenes Tautas teātra darbā, tas ir Edītes nopelns. Laikam viņa mūs – amatierteātru aktierus – noskatīja, lai piesaistītu lieliem projektiem – tādiem kā “Mērnieku laiki”.
– Kas jūs piesaista Tautas teātrim?
– Tajā ir interesants aktieru kolektīvs, kurā ikviens ir personība. Visi kopā – jauki cilvēki. Man patīk uzturēties viņu sabiedrībā, iesaistoties lugas radīšanas procesā līdz brīdim, kad tiek sasniegts vēlamais rezultāts.
– Pirmā loma šajā kolektīvā?
– Pičuks Rūdolfa Blaumaņa lugā “Skroderdienas “Silmačos”. Režisore mani uzaicināja šai lomai, jo teica, ka trūkst vīriešu lomu tēlotāju, vai es varētu izlīdzēt. Nu jau izlīdzēšana ilgst četrus gadus. Pičuks ir loma, kas man piemērota, jo viņš lugā ir diezgan nemanāms tēls. Arī teksta nav daudz.
– Saskatāt Pičukā līdzību ar sevi?
– Teātrī mani neviens par Andri nesauc. Visiem esmu Pičuks. Ja man iedots šāds segvārds, tad droši vien mums abiem raksturā ir zināma līdzība. Esam klusi, mierīgi, izpalīdzīgi, tādi, kas citiem īpaši acīs nelec. Protams, no malas par to labāk spriest.
– Esat pazīstams ar lampu drudzi?
– Uztraukums ir, jo nekad nevar iepriekš paredzēt, kā viss būs. Pat vienu lomu spēlējot desmitiem reižu, katrreiz to izdodas nospēlēt nedaudz citādāk. Manuprāt, tas ir atkarīgs no katra aktiera un kolektīva kopējā noskaņojuma. Man ir bijis tā, ka esmu par kaut ko ļoti norūpējies un nespēju visu sevi atdot lomai, tāpēc režisores aizrādījumus uztveru kā pašsaprotamus un pelnītus.
– Jūsu attieksme pret kritiku?
– Es to vienmēr gaidu. Daudz nepatīkamāk ir tad, ja neko nepasaka, jo tas vieš neziņu – bija labi vai slikti. Esmu arī uzslavēts, bet tad nezinu, kā izturēties. Man tomēr labāk patīk kritika, jo tā liek cilvēkam mainīties.
– Kā vērtējat iesaistīšanos “Mērnieku laikos”?
– Tā būtībā bija liela avantūra, jo iestudējums tapa neilgā laikā. Prieks, ka viss izdevās. Šoreiz man bija salīdzinoši vairāk teksta, kuru cītīgi mācījos, saprotot, ka nekas cits neatliek. Itin viegli tiku galā ar daudzajiem dialogiem un Ķenča lūgšanu, kas no sākotnēji trīs teksta lappusēm bija saīsināta līdz vienai lappusei. Tekstu necentos iekalt, bet saprast, ko Ķencis vēlas, no kurienes ieradies, par ko viņš lūdz. Man šis senatnes un šodienas sasaistes projekts ļoti patīk, jo atklāj, ka būtībā mūsdienās nekas nav mainījies.
– Jūs atkal esat gatavs iesaistīties jaunā avantūrā?
– Noteikti, jo manī tomēr mīt nedaudz avantūrista gara. Kādreiz esmu arī dejojis tautiskās dejas. Mani nemitīgi aicina atgriezties pie dejas, bet laikam no piedavājuma atteikšos, jo teātris patīk labāk. Arī strādājot pie jaunas lugas apguves, kā arī apgūstot skatuviskās kustības, esmu noguris vairāk nekā pēc polkas lēkšanas.
– Ir kāda loma, ko jūs gribētu nospēlēt?
– Īpašas lomas nav. Arī režisore vislabāk redz, kādām lomām esmu piemērots, un tādas piemeklē. Uzskatu, par to, ir vai nav izrāde izdevusies, atbild režisors, jo viņš ir tas, kas izvēlas, kādu lugu iestudēt. Ja aktierim arī kaut kas neizdodas, tad režisoram jābūt tik gudram, lai panāktu vajadzīgo rezultātu. Liela nozīme ir arī aktieru ansambļa saspēlei, kad cits citu papildinām, ja negaidot piemirstas teksts vai arī darbība, spējam improvizēt. Arī man ir gadījies visādi, bijuši pat kuriozi. Gandrīz katrā izrādē kaut kas atgadās. Par šiem atgadījumiem pēc izrādes kopīgi pasmejamies.
– Vai spējat pēc izrādes atbrīvoties no tēla?
– Neesmu liels mākslinieks, kas spēlē lielas lomas, tāpēc man, iespējams, ir vieglāk nekā galveno lomu atveidotājiem, bet ir bijuši gadījumi, kad pat pēc izrādes turpinu izturēties kā uz skatuves, būdams pacilātā noskaņojumā.
– Citu teātru un dramatisko kolektīvu sniegumu skatāties kā ierindas skatītājs vai arī mēdzat būt kritisks?
– Agrāk vēroju kā skatītājs, bet esmu sevi pieķēris, ka izrādi skatos, vērtējot aktieru kustības, saspēli, teksta akcentus un tamlīdzīgi. Īpaši interesanti ir vērot izrādi, ko paši esam spēlējuši, jo iespējams salīdzināt. Manuprāt, tas būtu jāaizliedz ar likumu, jo pilnībā zūd izrādes baudīšanas process. Šādās reizēs mēs no skatītājiem kļūstam par kritiķiem. Piemēram, uzskatu, ka “Skroderdienas Silmačos” vislabāk spēlē Gulbenes Tautas teātris, jo viss lugā ir pa īstam, no sirds, kā dzīvē, bet Nacionālajā teātrī pārāk izpaužas aktieru profesionālā, pareizā meistarība. Mēs visu izdzīvojam tā, kā protam.
– Kur ir vieglāk spēlēt – savās mājās vai viesizrādēs?
– Neesmu par to domājis, jo, tiklīdz izrāde sākas, viss satraukums par to, kā to uztvers skatītāji, aizmirstas, jo tad es dzīvoju tikai skatuves dzīvi.
