Pirmo iespaidu par kādu pilsētu lielā m!1ērā veido cilvēki, kurus sākumā satiekam. Marija Kubuliņa bija pirmais cilvēks, ar ko es iepazinos, atnākot dzīvot uz Gulbeni.
Pirmo iespaidu par kādu pilsētu lielā m!1ērā veido cilvēki, kurus sākumā satiekam. Marija Kubuliņa bija pirmais cilvēks, ar ko es iepazinos, atnākot dzīvot uz Gulbeni. Viņa ir pārvaldniece daudzdzīvokļu mājai Nākotnes ielā, kurā dzīvoju.
Šī iepazīšanās zināmā mērā lika padomāt, ka Gulbenē dzīvo nudien atraktīvi un darbīgi cilvēki. Turklāt Marina, kā viņu dēvē jau kopš bērnības, ir vienīgāmājas pilnvarotā persona Gulbenē, kas visos svētkos iepriecina iedzīvotājus ar dažādiem pārsteigumiem. Aicināju Marinu uz sarunu.
– Pastāsti par sevi, kur tu esi dzimusi un kā nokļuvi Gulbenē?
– Esmu dzimusi pašā pierobežā, vietā, kur kādreiz bija Igaunija, bet tagad atrodas Pleskavas apgabals. Tupat arī mācījos skolā. Uz Gulbeni pirmā atnāca dzīvot mana māsa, kura šeit ieprecējās. Vēlāk es sekoju viņai. Gulbenē dzīvoju kopš 1973.gada. Sākumā latviski nerunāju, jo padomju laikos jau nebija īsti vajadzības, taču visus pēdējos gadus es pašmācības ceļā apgūstu latviešu valodu, kas man ļoti patīk. Cenšos runāt pēc iespējas vairāk un biežāk. Protams, vēl ir daudz kļūdu, taču joprojām mācos. Uzskatu, ka ikvienam cittautietim jāmāk tās valsts valoda, kurā viņš dzīvo.
– Kas ir tava ģimene?
– Esmu precējusies. Atnākot dzīvot uz Gulbeni, drīz iepazinos ar savu vīru Aivaru, viņš ir latvietis. Esam precējušies jau 28 gadus. Mums ir divi brīnišķīgi pieauguši dēli.
– Pastāsti par saviem vecākiem?
– Mana mamma raksturā bija ļoti mierīga un attieksmē dzīvesgudra, nekad ģimenē nestrīdējās un nepacēla balsi. Toties mans tēvs bija ļoti aktīvs un radošs cilvēks. Viņš varēja izdarīt visu. Viņš man arī iemācīja un palīdzēja izprast vārdus, ka nav darba, ko cilvēks nevar izdarīt, viņš tikai negrib. Vienu reizi bija tāds gadījums, kda man bija nepieciešama jauna kleita un mamma jokojoties teica, ka varbūt viņš pat to varētu sameistarot. Un tik tiešām, tēvs paņēma un to kleitu man uzšuva! Viņš mācēja arī visus tradicionālos vīriešu darbus, māju uzbūvēja un iekārtoja, pats meistaroja visas lietas, pat kamīnu. Viņš ļoti labi zīmēja, tāpēc domāju, ka vairāk esmu līdzīga tēvam, jo arī man patīk aktīvi darboties, izgatavot kaut ko skaistu. Diemžēl mans tēvs nomira, kad man bija tikai vienpadsmit gadu.
– Kas tev sevī visvairāk patīk?
– Varbūt tas, ka esmu labsirdīga. Nevaru nevienam atteikt, kad man kāds kaut ko palūdz. Cenšos palīdzēt tiem vecajiem cilvēkiem, kas paši nevar kaut kur aizbraukt. Piemēram, uz kapiem vai pie ārsta aizvedu. Domāju, ka šādos gadījumos jāpalīdz jo sevišķi tāpēc, ka ne visiem cilvēkiem ir automašīnas.
– Kādas ir tavas dzīves lielākās vērtības?
– Ar mani ir ļoti vienkārši – priecājos par to, ja citiem klājas labi un dzīvē veicas. Priecājos, ka man izauguši labi bērni, ka viņiem abiem ir izveidotas labas ģimenes. Man sagādā prieku, kad cilvēki ir smaidīgi. Vienmēr priecājos, kad cilvēki sasveicinās un apvaicājas par citiem. Vispirms jau ticība Dievam, kuru manī ielika tēvs. Man atmiņā palicis gadījums, kad bērnībā mūsu mājā uz pārbaudi bija atnākuši komunisti un apsmēja to, ka mums mājās stāvēja svētbildes. Tajā brīdī tēvs viņiem pateica, ka, lai gan Dievu neviens nekad fiziski nav redzējis, tomēr mēs nevaram Viņu noliegt. Arī es ticu, ka kaut kas augstāks tomēr pastāv. Cenšos darīt tā, kā Dievs ir mācījis, sevišķi palīdzēt citiem cilvēkiem. Man ir svarīga atbildības un arī kārtības sajūta. Vispār domāju, ka viss pozitīvais un cilvēku ceļošais ir liela vērtība kopumā.
– Zinu, ka tev ir interesanta kolekcija. Kā tā radās?
– Mēs ar vīru abi pēc horoskopa esam auni un jau vairākus gadus kolekcionējam visu, kas saistās ar auniem. Īpaši jau horoskopiem neticu, bet tas vienkārši ir interesanti. Ikvienā vietā dzīvoklī mums ir kāda lieta, kas saistās ar auniem, dažādas mīkstās rotaļlietas, uzlīmes, trauki un citas lietas. Vienreiz mēģināju saskaitīt, cik pavisam šo nieciņu ir kopā, bet neizdevās, jo tie auni ir visur. Daudzi cilvēki jau zina, ka mēs tos kolekcionējam, un liela daļa kolekcijas mums ir sadāvināta.
– Cik ilgi jau esi mājas pilnvarotā persona?
– Šajā mājā Nākotnes ielā dzīvoju jau kopš paša sākuma, kad to uzcēla 1986.gadā. Jau pēc pirmās sapulces sāku šo to tāpat vien apkārtnē sakārtot. Pēc tam bija laiks, kad mēģinājām sadalīt pienākumus starp visiem iedzīvotājiem, bet tas īpaši labi neizdevās, un tā nu jau divus gadus oficiāli esmu šīs mājas pilnvarotā persona. Daudz iznāk sadarboties ar “Gulbenes namiem”. Turklāt pildu arī apkopējas un sētnieces pienākumus, tāpat organizēju visu citu, kas saistās ar šo māju. Iespējams, esmu mazliet traka, jo laikam esmu vienīgā Gulbenē, kas visus šos darbus dara viena pati. Taču man tas sagādā prieku.
– Vai atceries pirmo paveikto darbu?
– Precīzi vairs nevaru pateikt, bet atceros, ka pašā sākumā, kad māja tika nodota ekspluatācijā, kopā ar dēliem savācām un sadedzinājām tos atkritumus, kas palika pāri, kad visi šeit bija ievākušies. Atkritumu bija ļoti daudz, pārsvarā dažādi iepakojumi, jo visi šeit iekārtojās no jauna.
– Kā paiet tava ikdiena?
– Tie ir daudz un dažādi sīkumi. Esmu ne tikai mājas vecākā, bet arī pilnvarotā persona, tad varu darboties oficiāli, izmantojot piešķirto naudu, par kuras izlietojumu, protams, katru mēnesi rakstu atskaites. Bieži braucu uz “Gulbenes namiem”, kur pastāstu, kas nepieciešams. Darbojos ar domu, ka šī ir mūsu katra personīgā māja, un parasti jau katrs savas personīgās mājas cenšas uzturēt kārtībā. Tā arī es pārbaudu un sekoju līdzi, lai viss būtu kārtībā, piemēram, logi, durvju slēdzenes, tāpat arī pagrabā un uz jumta. Bet tagad vasarā jāsāk pļaut arī zāliens.
– Kādas ir būtiskākās lietas, kuras tu vēlētos uzlabot?
Galvenais, lai iedzīvotājiem būtu silti. Tāpēc es būtu ļoti priecīga, ja izdotos īstenot mājas renovācijas projektu. Protams, vēl neko skaidri nevar zināt, jo viss tomēr atkarīgs no pašiem iedzīvotājiem, kā viņi par šo projektu turpmāk balsos. Tāpat arī būtu līdz galam jāsalabo jumts, jānomaina logi. Gribētu arī, lai māja vizuāli izskatītos skaisti, lai varētu ar prieku uzņemt draugus un radus. Vajadzētu arī paplašināt autostāvvietu. Ir ļoti svarīgi, lai bērniem būtu droša vide, jo garām brauc ļoti daudz automašīnas. Jau tagad ir paveikti nopietni darbi bērnu laukumā. Pirms tam situācija bija ļoti bīstama, apkārt mētājās betona un dzelzs gabali, bērni bieži guva dažādas traumas. Protams, nevar visu paveikt uzreiz, bet pamazām jau tās lietas jākārto. Bet mans lielākais sapnis būtu viena liela egle Ziemassvētkos visiem iedzīvotājiem kopā. Jau šajos Ziemassvētkos mūsu mājai bija pašiem sava egle un svētki, bet gribētu vienu lielu egli visam Nākotnes ielas masīvam kopā, lai varētu rīkot lielākus svētkus. Visiem mūsu mājas iedzīvotājiem un citiem bija prieks par pagājušo Ziemassvētku pasākumu, tad kāpēc gan neiepriecināt arī citus apkārtējos iedzīvotājus?
– Kādi, tavuprāt, būtu svarīgākie uzlabojumi, kas veicami pilsētā kopumā?
– Būtu jauki, ja soliņi būtu ne tikai centrālajos skvēros, bet arī māju pagalmos. Nav jau vajadzīgs daudz. Daudzi vecie soliņi kalpo jau apmēram 20 gadu, no kuriem lielākā daļa ir sapuvuši. Trūkst arī atkritumu kastes, kur, piemēram, smēķētājiem mest izdedžus. Tad tos nevajadzētu mest, kur pagadās, un pilsēta kopumā būtu daudz sakoptāka. Tas ir it kā sīkums, taču rezultāts noteikti būtu pamanāms.
– Kuras jomas tev pašai visvairāk uztrauc?
– Visvairāk raizējos par bērnu un arī mūsu visu nākotni. Gribētu, lai apkārt būtu droša un sakopta vide, kurā pašiem ir patīkami atrasties. Bet visvairāk man sirds sāp par dzērājiem, kuru kļūst arvien vairāk. Es būtu gatava darīt visu, lai tikai alkohola nebūtu vispār, jo tas visvairāk posta ģimenes un visu sabiedrību kopumā.
– Kas tevi motivē cīnīties ar visām šīm problēmām?
Pirms deviņiem gadiem bija tāda situācija, ka šeit nevarēju atrast darbu, tāpēc aizbraucu strādāt uz Vāciju. Ar pārtraukumiem biju tur vairākus mēnešus. Vācijā daudz ko ieraudzīju un pieredzēju. Redzēju, kā dzīvo vācieši, cik tīras un sakoptas ir viņu mājas. Cilvēki neeksistē, bet dzīvo, turklāt sakoptā vidē, kas pašiem sagādā prieku. Man šķiet būtiski, ka cilvēkiem vispirms jāiegūst tā apziņa, ka domājam par šo māju kā par savu ar lielo burtu, tad arī viss notiks. Vācijā iemācījos arī būt precīza. Tagad vairs nevaru atļauties vienkārši kavēt vai neizpildīt to, kas kādam ir apsolīts. Bet vispār man ir vienkārši prieks strādāt. Grūti izstāstīt to vārdos, bet man ir tik daudz ideju, ko varētu darīt un uzlabot jau vairākus gadus uz priekšu, tāpēc būtu grēks tās neizmantot. Svētkos cenšos kaut ko sagatavot, jo ikviens šāds pārsteigums rada prieku, kas varbūt daudziem kaut kur ikdienā ir pazudis.
– Pastāsti kādus priecīgākos mirkļus, kas saistās ar darbu!
– Vispirms jau prieku sagādā visa šī darbošanās. Cenšos apsveikt visus mājas iedzīvotājus dzimšanas dienās. Protams, arī es pretī saņemu dažādus pārsteigumus, piemēram, dažreiz kāds atnes kūku vai puķes un kartīti tāpat vien. Bērni pagalmā bieži vien piesakās palīdzēt, piemēram, ziemā tīrīja ceļu no sniega. Domāju, ka mūsu mājā dzīvo ļoti labi un brīnišķīgi cilvēki.
– Kur tu smelies radošās idejas svētku dekorācijām?
– Daudz laika pavadu bibliotēkā, kur meklēju idejas un materiālus. Tagad man mājās ir internets, tāpēc daudz izmantoju arī to. Ir arī izveidojusies pašai sava vācu žurnālu mape, kurā regulāri ieskatos. Turklāt ar daudzām radošām idejām man palīdz arī vīrs. Pirms katriem svētkiem ilgu laiku pavadu tepat pagrabā, mājas siltummezglā, kur top visas lielākās dekorācijas. Mazākās lietas gatavoju savā dzīvoklī, kas parasti ik pa laikam pārvēršas par darbnīcu.
***
Vizītkarte
Vārds, uzvārds: Marija Kubuliņa.
Dzimusi: 1953.gada 7.aprīlī.
Ģimene: precējusies, divi dēli, kuri jau nodibinājuši savas ģimenes.
Nodarbošanās: mājas Nākotnes ielā 2/5 pilnvarotā persona.
Vaļasprieks: ziemā lasīt grāmatas, vasarā strādāt dārzā.
Nākotnes sapnis: iemācīties gleznot.
