Visas mīlestības ir tik ļoti līdzīgas, tik ļoti mīļas un tik ļoti sāpīgas.
Visas mīlestības ir tik ļoti līdzīgas, tik ļoti mīļas un tik ļoti sāpīgas.
“Mīļum, esmu saradusi ar atvadām. No Tevis. Norietot saulei, vēl paliek debesis, pilnas ar skumjām, nepiepildītām cerībām un skopu rītdienas atblāzmu,” ieelpojusi dzīvi, Viņa teica.
“Es būšu viss, kas Tev vajadzīgs!” Vēl vakar teica Viņš, un uzplauka visas puķes uz pasaules. Viendienītes..
Viņa klusēja. Visvairāk Mazā Meitene mīlēja brīvo vēju, zeltainā rudens asaras un lietus draiskošanos, bet visvairāk – Viņu…
“Ar Tevi kopā jūtos burvīgi – kā no jauna piedzimis! Mīļum, es Tevi dievinu, man nepārtraukti vajag Tavu tuvumu. Tu man esi viss, mūžīgi būšu ar Tevi! Mēs esam un būsim stipri. Es negribu Tevi pazaudēt. Tu esi mans dārgums. Es Tevi mīlu,” tik aizrautīgi Viņš rakstīja rudens debesīs.
Pavisam mazu mirkli Viņas sirds bija gulējusi Viņa plaukstās. “Mūsu mīlestību sargāju kā liesmu, lai nenopūš svešie, lai nenoskauž nesvarīgie, lai neaizviļ bijušie. Ja man nepietiks spēka, padod savu roku, esi man līdzās. Divatā ir vieglāk.” Pēdējo reizi lūdzās Viņa.
Mēmā klusumā skrēja dienas. Viena aiz otras. Kā toreiz dejā. Viņš vairs neatbildēja. Viņš bija pazudis no šīs pasaules. Viņš vienkārši bija miris. Viņai.
Pavasarī, kad palu ūdeņi bija aizskalojuši Meitenes skumjas, Viņa atgriezās agrāk tik tuvajā Viņu satikšanās vietā. Tāpat vien, aiz ziņkāres par bijušo. Laikam jau dzīve bija tā, kas koku galotnēs bija ierakstījusi Viņa pēdējos vārdus:
All we need is love*. Tad Meitene maigi noglāstīja zelta aproci, ko mūžīgai mīlestībai bija dāvājis Viņš. Un nekas nenotika. Dzīve turpinājās.
Patrīcija
*Viss, kas mums vajadzīgs, ir mīlestība. (angļu val.
