Dzinējmedību sezona sākās 1.oktobrī. Laikapstākļi šogad medniekus nelutina, un it sevišķi smagi ir dzinējiem, kuri pēc masta izdzīšanas ir viscaur slapji un dažkārt pat melni kā purva velni. Tomēr īstus medniekus tas nebiedē un pārsvarā visi medību kolektīvi jau sezonu ir uzsākuši. Ja citās sezonās, kopumā ņemot, mūsu novadā ar dižām trofejām kāds varēja palepoties jau atklāšanas dienā, tad šogad mednieku “klusais telefons” iezvanās vien retu reizi. Taču tas nemazina mednieku kopā sanākšanas prieku un nevar teikt, ka visi mednieki no meža atgriežas tukšā. Pagājusī sestdiena izrādījās samērā veiksmīga mednieku kolektīva “Ievugrava” medniekiem, kuriem izdevās nomedīt gan staltbriedi, gan divus aļņu buļļus. Gints Ilva vienā mastā ar diviem šāvieniem nomedīja divus aļņus.
Uz medībām – kopā ar sievu
Gints stāsta, ka viss notika tad, kad cerības uz šāvienu jau bija zudušas, jo dzinēji, izņemot vienu, jau savu darbu bija beiguši. Taču tad jaunaudzē atskanēja ilgi gaidītā un medniekiem tik pazīstamā krūmu švirkstoņa. Ilgi nebija jāgaida, līdz izcirtumā parādījās divi aļņi, un šoreiz, par lielu izbrīnu, tie abi bija buļļi. “Man pat likās, ka vienu brīdi šiem abiem cēlajiem dzīvniekiem pa priekšu iet medību dieviete Diāna un ved tos taisnā ceļā pie manis,” saka Gints. “Sapratu, ka ilgi prātot nav laika, un, pirmo izvēloties alni ar krāšņāko ragu rotu, izdarīju šāvienu. Saprotot, ka šāviens bijis veiksmīgs, neminstinoties raidīju arī otru, kā rezultātā – divi aļņi! Jāteic, ka šajā īsajā mirklī, kamēr dzīvnieki tika nomedīti, adrenalīns darīja savu: siltums ķermenī un sirdsdarbības strauja paātrināšanās – tās ir sajūtas, ko pazīst visi mednieki. Bez tām šoreiz neiztiku arī es. Taču tas ātri pāriet, jo sapratu, ka medību prieki šodien ir beigušies un priekšā smags darbs, lai medījumu nogādātu medību mājā.”
Gints ir pateicīgs ne tikai medību dievietei Diānai, bet arī savai sievai Dacei, kura ne tikai atbalsta viņa aizraušanos, bet arī aktīvi piedalās medībās un nu jau ceturto gadu pilda dzinēja, bet pēc medībām arī pavāra pienākumus. Pa šo laiku viņa ir kļuvusi par profesionālu štata dzinēju. Pēc viņas teiktā: “Vajadzēja tikai pamēģināt, lai tas kļūtu par ieradumu,” – jāsecina, ka medības “pielīp” arī sievietēm. Viņa pati to skaidro tā: “No sākuma bija tīra interese. Aizbrauc uz mežu un atved gaļu, bet kā tad tas viss notiek? Pēc pirmās reizes sapratu, ka dzinējam nebūt nav viegli, tas ir grūts darbs, jo mūsu meži neatgādina parku, taču tagad jau man tas ir kā neliels brīvdienu sportiņš ar patīkamu nogurumu. Taču tad, kad dzenot izdzirdu šāvienus, nogurums pazūd un atveras otrā elpa. Pat kamēr vēl nav zināms rezultāts, ir sajūta, ka mēs, dzinēji, savu darbu esam paveikuši godam, jo zvērs ir nonācis tur, kur viņam ir jābūt. Ja masts ir beidzies bez šāviena, ir nepadarīta darba sajūta, pat tad, ja ir aizdomas, ka tur zvēru nemaz nav bijis. Esmu sapratusi, ka zvēri ir ļoti gudri, un ne vienmēr izdodas sasniegt vēlamo, tāpēc katru reizi ir jāmācās, lai tukšo mastu nebūtu. Ar mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams sekot līdzi noietajiem kilometriem. Mans vienas dienas rekords ir 25 kilometri. Pat pašai neticējās. Taču teikt, ka tas koriģē svaru, tomēr nevar. Fizisko formu noteikti, taču svaru ne, jo apetīte pēc šādi pavadītas dienas tiešām ir laba. Un vēl viens labums ir tas, ka tiešām atpūšas smadzenes. Šajos brīžos es nedomāju ne par ko citu, kā vienīgi par to, ko pašlaik daru,” saka Dace. Vēl viņa piebilst, ka vienīgais, ar ko medībās viņa nevar samierināties, ir fakts, ka reizēm kāds zvērs, neatkarīgi no tā sugas, paliek bez mammas.
Dažbrīd pat rāpus
Savukārt 7.oktobrī pie skaistas aļņa trofejas Beļavas pagastā tika Dairis Apinis, kurš medī Anda Žviriņa individuālajā medību iecirknī. Šī trofeja tika iegūta, dodoties gaides medībās, taču līdz izvēlētajai gaides vietai Dairim tā arī neizdevies nokļūt. Viņš stāsta, ka kādā izcirtumā pamanījis aļņu govi un tikai ziņkāres pēc devies tuvāk, lai to aplūkotu. Pēc noietiem vairāk nekā simts metriem viņš pamanījis arī teļu, kuru nolēmis nomedīt. “Pielīšana kļuva daudz uzmanīgāka un ilgāka, dažbrīd pat rāpus, bet tad, kad es melnalkšņos pamanīju bulli ar piecām starām vismaz vienā pusē, man sirds gandrīz vai pamira! Aizmirsās govs un teļš, es sapratu, ka šī trofeja man ir jāiegūst. Sirds dauzījās, rokas, kājas trīcēja, bet alnis īsti pa šāvienam vēl nebija. Lēnām devos ar līkumu caur mežu un, kad sapratu, ka ir īstais brīdis, izšāvu. Alnis pazuda no mana redzesloka, taču pēc mirkļa soļi apklusa un pēc medniekiem saprotamām pazīmēm bija skaidrs, ka medības noslēgušās veiksmīgi. Pēc maniem aprēķiniem, šī pielīšana man aizņēma vairāk nekā pusstundu, bet tas bija to vērts, pat neņemot vērā to, ka medījuma nogādāšana līdz dīrātavai aizņēma četras stundas un ne bez piedzīvojumiem, jo vairākkārt tika “noslīcināts” pat traktors,” stāsta Dairis.
Lai gan Dairis medībās piedalās jau no astoņu gadu vecuma, viņš ir pārliecināts, ka viss vēl tikai priekšā un trofeju kolekcija noteikti paplašināsies. Un tas noteikti notiks tepat Latvijā, jo viesmedības ārvalstīs vismaz pagaidām viņu nevilina. Vien sapnis, kurš laikam paliks nepiepildīts Eiropas regulu dēļ, ir sloku medības pavasarī, par kurām viņš tik daudz ir dzirdējis, taču izbaudījis tā arī nav. Tā kā viņa ģimenē ar medījuma kulināro pusi “uz tu” ir tikai pats Dairis, tad gaļas vērtība viņam ir minimāla un priekšroka vienmēr tiek dota trofejām un baudai mežā. Šobrīd visinteresantākais medījums viņam šķiet tieši alnis, taču ir sapnis arī par plēsējiem, kuru medībās viņš ir piedalījies, bet pie trofejām vēl nav ticis. Par ģimenes dalību medībās Dairis teic: “Sieva Andra nemīl ieročus, tāpēc iesaistīt medībās nav izdevies, taču piecgadīgā meita Rūta ļoti grib doties mežā par dzinēju. Domāju, ka vēl ir nedaudz par ātru un arī dzīvnieku viņai ir žēl, tāpēc viņai vēl kāds gadiņš būs jāpagaida.”
