Tirzas pagasta Alsupes atrodas diezgan patālu no pagasta centra. Tā ir neliela nomaļa vieta meža ielokā, kuru par mājām šobrīd sauc vairs tikai dažas ģimenes, bet kādreiz te bijusi pusmuiža, pēc tam arī kolhozs.
Tirzas pagasta Alsupes atrodas diezgan patālu no pagasta centra. Tā ir neliela nomaļa vieta meža ielokā, kuru par mājām šobrīd sauc vairs tikai dažas ģimenes, bet kādreiz te bijusi pusmuiža, pēc tam arī kolhozs. Tagad par tiem laikiem vien liecina senās mūra ēkas.
Tomēr, iebraucot Alsupēs, kaut nedaudz, bet jūtama dzīvība. Centrā skan mūzika – kāds droši vien rūpējas, lai alsupiešiem ir līksmas ikdienas gaitas mūzikas pavadībā, piemājas dārzā rosās cilvēki, bet sētsvidū, kārtīgi pildot savus pienākumus, uz svešiniekiem rej suns.
Vairāk saistību ir ar Druvienu
“Brāļukalna” mājās sastopam Ivetu Gabrieli, kura šeit dzīvo ar ģimeni. Iveta stāsta, ka uz Alsupēm pārcēlusies dzīvot apmēram pirms 24 gadiem, pirms tam dzīvojusi citviet Tirzas pagastā. “Kad atnācām šurp dzīvot, bija kolhoza laiki, šeit bija Alsupju ferma. Sākumā strādāju pie buļļiem, pēc tam arī govju fermā. Agrāk šeit bija diezgan daudz iedzīvotāju, tagad ir palicis dikti kluss. Vecie izmirst, bet jaunie aiziet dzīvot uz citām vietām,” stāsta Iveta. Viņa saimnieko nelielajā piemājas saimniecībā, kurā ir govs, cūka un truši. Mājās kopā ar Ivetu todien ir arī meita Evita, kura nesen atgriezusies no darba ārzemēs.
“Es gribētu dzīvot Alsupēs, ja vien šeit būtu ko darīt. Pēc skolas absolvēšanas es aizbraucu strādāt uz ārzemēm, strādāju ģimenēs ar bērniem gan Austrijā, gan Vācijā. Sākotnēji bija grūti. Dodoties turp, valodu zināju tikai tik daudz, cik biju mācījusies skolā. Kad valoda jau bija apgūta, bija daudz vieglāk. Austrijā dzīvoju laukos starp kalniem, bet Vācijā – Minhenē, pašā pilsētas centrā. Tagad jau esmu labi apguvusi valodu, sākšu studēt par tulci, bet pēc tam droši vien atkal braukšu uz ārzemēm,” spriež Evita. Šobrīd viņa palīdz mammai sakopt mājas. “Pamazām taisām remontu, cik atļauj rocība. Cenšamies pašu spēkiem sakārtot māju, audzējam puķes,” saka māte un meita.
Otra Ivetas meita mācās Gulbenes vidusskolā, pa nedēļas vidu viņa dzīvo pie Ivetas māsas Gulbenē. “Autobusi mums te nebrauc, līdz tuvākajai pieturai jāiet divi kilometri. Labi, ka mums ir mašīna, tad ir vieglāk. Bērniem, protams, brauc pakaļ pagasta autobuss un ved uz skolu, bet citi autobusi te nekursē,” norāda “Brāļukalna” saimniece. Viņa saka, lai gan dzīvojot Tirzas pagastā, viņu ģimenei ir vairāk saistību ar Druvienas pagastu. “Druviena mums ir tuvāk. Es pati esmu tur skolā gājusi, arī bērni tur mācījās,” bilst Iveta.
Ģimenē pieņem audžubērnus
Alsupēs ikdienā skan arī mazu bērnu balsis. Daiga Kusiņa savā ģimenē ir pieņēmusi trīs mazus bez vecāku apgādības palikušus bērnus – piecus gadus vecais Kristaps ģimenē dzīvo jau gadu, viņa māsiņa – trīs gadus vecā Renāte – ģimenē ienāca šāgada martā, bet piecus gadus vecais Aleksandrs, kas nāk no citas ģimenes, Kusiņu ģimenē sācis dzīvot augusta sākumā.
“Manai mammai Alsupēs bija vecāku mājas, bet viņa dzīvoja Latgalē. Mēs nolēmām atgriezties vecvecāku mājās. Mani bērni jau ir izauguši, vecākais dēls šogad sāk strādāt par skolotāju, bet abi jaunākie mācās Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā. Nolēmām, ka jāļauj arī citiem bērniem baudīt šo skaisto un kluso vietu – Alsupes. Tā mūsu ģimenē ienāca vēl trīs bērni. Iespējams, kādreiz pieņemsim arī vēl kādu bērnu, jo mums ir izveidojusies laba sadarbība ar Ķekavas pagasttiesu,” saka D.Kusiņa.
Daiga strādā Druvienas pamatskolā par lietvedi, bet mazie mācās pirmsskolas grupiņā. “Bērniem šeit patīk. Viņi Alsupes dēvē par mājām. Kad kaut kur dodamies, viņi vienmēr jautā, kad brauksim uz mājām. Bērniem ir svarīgi, lai būtu vieta, kur atgriezties, ko saukt par mājām. Viņi ir kļuvuši par mūsu ģimenes locekļiem un sauc mūs par saviem vecākiem,” stāsta alsupiete.
Nevar aizmirst mūža mīlestību
Kopā ar Daigas ģimeni “Lauru” mājās dzīvo arī viņas mammas māsa 85 gadus vecā Velta Lādīte, kura ir vecākā Alsupju iedzīvotāja. “Alsupēs dzīvoju kopš trīs gadu vecuma. Pirms tam mani vecāki dzīvoja Madonas rajona Patkules pagastā, bet tad tēvam šeit piešķīra jaunsaimniecību un mēs pārcēlāmies uz šejieni. Veidojām saimniecību, cēlām māju,” stāsta V.Lādīte. Viņa atceras, ka sākumā visi alsupieši strādāja savās saimniecībās, bet pēc tam, kad nāca kolhozu laiki, visiem bija jāstrādā kolhozā. Arī Velta kolhozā nostrādājusi 50 gadus. Viņa nekad nav iedomājusies, ka varētu doties prom no šejienes uz pilsētu.
“Pilsēta man nepatīk, esmu dzimusi lauciniece. Māsa izmācījās par tehniķi un aizgāja dzīvot uz pilsētu, bet es paliku uzticīga vecāku mājai. Kādam taču bija jāaprūpē vecāki,” saka sirmā sieviete. Viņa ir palikusi uzticīga ne vien vecāku mājai, bet arī pirmajai mīlestībai. “Esmu kara laika bērns. Mana skolas gadu mīlestība aizgāja tālā pasaulē un nekad vairs nepārnāca mājās. Pēc kara tikai saņēmu vēstuli no Anglijas, kurā viņš teica, ka viņus kaut kur sūtīs. Vairāk neesmu saņēmusi nevienu vēstuli un nezinu, kas notika – gāja bojā vai notika kas cits, bet par citiem neesmu domājusi, esmu palikusi uzticīga savai mūža mīlestībai,” ar asarām acīs stāsta Velta.
Tagad vecākā Alsupju iedzīvotāja saimnieko mājās un gaida no skolas ierodamies māsas meitas ģimeni ar bērniem.
“Dienas paskrien ļoti ātri. Kamēr apdaru darbus, savāru lopiem ēst, jau pusdienlaiks klāt, bet pēcpusdienā pārnāk mājās bērni,” saka Velta un piebilst, ka gribētos, lai tikai veselība būtu labāka, citādi jau dzīvot var.
