Gandrīz visus saulainos un kriminālos deviņdesmitos gadus Latvija tā loloja sapni par nokļūšanu starptautiskā militārajā apritē.
Gandrīz visus saulainos un kriminālos deviņdesmitos gadus Latvija tā loloja sapni par nokļūšanu starptautiskā militārajā apritē, regulāru sadarbību ar pasaules varenākajiem militārajiem dūžiem un līdzdalību diženāko aizsardzības “milžu” rīkotajos oficiālajos “rautos”.
Tolaik gan ievērojamākie “ziedi” gaišo sapņu piesātinātajā armijnieku realitātes seriālā bija vaimanas par pārāk maza iekšzemes kopprodukta procenta piešķiršanu jaunu “stobru” iegādei un letiņu kareivja kauna darbs – saldā miegā dusoša igauņu kolēģa paš….īga apčurāšana starptautiskas misijas laikā, pašam atrodoties pamatīgā dzērumā.
Sargājot valstiskās drošības tikumību, Latvija ar laiku pamazām iefiltrējusies starptautiskajā, lielus līdzekļus apēdošajā monstrā NATO un ar saviem “alvas zaldātiņiem” ieņēmusi stabilu vietu kara rotaļās uz starptautiskajām trepēm. Militāristiem un viņu politiskajiem virspavēlniekiem pieaudzis ne vien “dzelžu”, bet arī stratēģiskās gudrības bruņojums. Vara pirms krietna laika atteikusies no neracionālas naudas sviešanas vējā un no depresīvas, degvīna un vardarbības pārsātinātas, ar partnervalstu visžēlīgi atsviestajām “humpalām” aprīkotas obligātā dienesta sistēmas pārgājusi uz profesionāliem aizsardzības spēkiem. Pasaules “karsto punktu” operācijas jau pasen nav iedomājamas bez jestrajiem letiņu vīriem, un tieši aizsardzības joma garus gadus var lepoties ar visievērojamāko finansējuma pieaugumu, par kādu citas ministrijas var tikai sapņot. Valsts, sūtot zem arābu nemiernieku lodēm savus karavīrus un pakļaujot viņus tuksneša smilšu rīšanai, iztērējusi desmitiem miljonu latu, lai veiktu perfektu starptautisku valsts PR kampaņu, ar ko nespēj sacensties pat ekstrā dārgās, balto apkaklīšu izsmadzeņotās tēla popularizēšanas stratēģijas.
Izjūtot vēlmi pateicībā paklanīties par ņemšanu savā barā, dzintarzemes militārais spārns kā vēja plēsts steidzis bāzties par korķi teju visām kara pudelēm – kas gan cits, ja ne Latvija pirms gada pievērsa NATO tēvoču uzmanību, pretendējot uz pozitīvā piemēra lauriem, kā uz paplātes piedāvājot Afganistānai sākotnēji vislielāko lielgabalgaļas papildporciju 20 vīru sastāvā, kamēr komfortā laiski zvilnošās attīstītās rietumvalstis gluži kā gnīdas žņaudzās ar saviem superkarotāju resursiem.
Tagad gluži kā militārie krusttēvi viesos kaut kur starp Afganistānas kalniem un magoņu laukiem ieradušās pāris augstas amatpersonas Latvijas prezidenta Valda Zatlera un aizsardzības ministra Ata Slaktera personās, lai stiprinātu brālību ar dušmaņu ēru pārdzīvojušās valsts funkcionāriem, dotu tēvišķus padomus cīņā pret Allāha fanātiķiem un pačukstētu pa kādam noslēpumam šāviņu krusā nopostītās valsts labklājības celšanai.
Tā nu no Kalašņikova automātus apgūstošiem pastarīšiem esam izauguši līdz ievērojamiem padomu devējiem un arī ekstrā klases bruņojuma iepircējiem -uzmanību piesaista arī pirms dažām dienām klajā nākusī informācija par Aizsardzības ministrijas plāniem iegādāties vairākus desmitus jaunu bruņumašīnu, par katru maksājot vērā ņemamu sešciparu summu. Un tieši šajā kontekstā izriet jautājums, vai pēc izpatikšanas lielvalstīm tik ļoti alkstošā vara nepārspīlē. Pētot militārajai jomai piešķirto materiālo resursu ikgadējo pieaugumu (it kā grasītos iekarot kādu pundurvalsti!), fonā nav grūti saskatīt tās iekšzemes problēmas, kuru risināšanai šie milzu resursi būtu daudz vajadzīgāki. Lai kā arī mūsu politiskās elites vietējiem darboņiem patiktu “rotaļas ar alvas zaldātiņiem”, pirms pakļaut riskam atgriezties dzimtenē “kastē” saujiņu militārpersonu, šis būtu apspriešanas vērts jautājums.
