Dietologs Jānis Liepiņš uzsver, ka pārstāv profesores, nu jau nelaiķes Ksenijas Skulmes skolu. Savulaik šī kundze vadījusi vienīgo zinātnieku grupu Latvijā, kas veica pētījumus dietoloģijā. “Pārstāvu profesionālos dietologus,” saka J.Liepiņš.
Dietologs Jānis Liepiņš uzsver, ka pārstāv profesores, nu jau nelaiķes Ksenijas Skulmes skolu. Savulaik šī kundze vadījusi vienīgo zinātnieku grupu Latvijā, kas veica pētījumus dietoloģijā.
“Pārstāvu profesionālos dietologus,” saka J.Liepiņš. Viņš liek saprast, ka ir viens no pēdējiem mohikāņiem Latvijā. Viens no izmirstošās zinātnieku cilts, jo “faktiski mums dietoloģijas nav”.
Laukos sievietes ir apaļīgākas
Dakteris skeptiski lūkojas uz šodien moderno “svara vērošanu”, jo “ja cilvēkam nav gribas, tad var vērot, cik tikai uziet, bet nekas tur nesanāks”. Dažs domājot, ka labi jāpaēd un gan jau vēlāk ķirurgs nogriezīs liekos taukus vai sašaurinās kuņģi. “Tā ir ģeķība,” saka J.Liepiņš. Taču ar gribasspēku esot par maz, lai notievētu. Tas esot ģenētiski noteikts, kam būt caurbirai un kam – pūpēdim. Taču ārsts atzīst, ka “lielai daļai cilvēku liekas, ka viņiem ir par daudz ķermeņa svara”. Sevišķi laukos. Taču jāņem vērā, ka tur “tas svars nāk klāt ne tikai uz tauku, bet arī uz muskuļu rēķina”. Lai gan ir novērots, ka Latvijā labi ja vienai trešdaļai visu sieviešu ir normāls ķermeņa svars. Pārējās ir resnas. Sievietes par daudz ēd. J.Liepiņš uzsver, ka “nav jācīnās pret jebkuru lieku svaru”, ir jāizvērtē, “kas dzenams nost un ko var atstāt”. Turklāt viņa personīgās domas ir, ka “sievietei vispār var būt drusciņ vairāk… apaļumu nekā Amerikā pieņemts”. Turklāt arī ārzemēs pārlieks sieviešu kalsnums vairs neesot modē. “Amerikāņu standarts nav mūsējais,” īsi konkretizē un secina dietologs.
Trīs tējkarotes cukura var notērēt
Neesot īsti saprotama vēlme atteikties no daudziem pārtikas produktiem tievēšanas nolūkā. Piemēram no cukura, no kārtīga Latvijā vārīta ievārījuma. “Vai tad cilvēks nevar notērēt trīs tējkarotes cukura? Tas nu ir drausmīgs niķis. Vai mēs varam pārslimot šos modes kliedzienus? Man liekas, ka jūkam prātā aizvien vairāk!” atzīst J.Liepiņš.
Neesot nekāds brīnums, ka bieži vien “svara vērotāji” vēlāk meklējot nervu daktera palīdzību. Turklāt tas esot dabiski, jo mazam ķermeņa svaram raksturīga nervozitāte.
Turklāt zināms, ka ēšana nomierina nervus. Tikai bulciņas vietā labāk izvēlēties biezpienu vai lieso sieru, vai svaigu dārzeni.
Mīts par Jūrmalas reņģēm tika apgāzts
Dakteris J.Liepiņš stāsta arī par maldu ceļiem zinātnē. Tas piedzīvots padomju laikos. Kāds krievu zinātnieks par katru cenu bija ieņēmis galvā pierādīt, ka Jūrmalā cilvēki ar vēzi slimo četrreiz biežāk nekā citur. Un par iemeslu tam – kūpinātas reņģes. Zinātnieks gandrīz vai to pierādījis, bet tomēr “čiks” vien sanācis. “Skaidrs, ka kūpinātās zivīs ir kancerogēnās vielas. Taču jūrmalnieki no tām ciest varētu vismazāk, jo, arī būdami lieli reņģu ēdāji, lieto svaigu kūpinājumu. Turklāt diezin vai viņi reņģes ēd ar visu ādu. Tad jau drīzāk no kaitīgām vielām mazāk pasargāti ir tie, kas dzīvo tālu no Jūrmalas. Kamēr kūpinātās reņģes nonāk pie vistālākā pircēja, produktā kancerogēnās vielas ir savairojušās,” skaidro ārsts.
Mencu aknas jāaizliedz ar likumu
Ak, ja ēdāji apzinātos, kādu “pesticīdu koncentrātu” uzņem organismā, ēdot dzīvnieku aknas. Pēc J.Liepiņa domām, mencu aknu lietošanu uzturā vispār vajadzētu aizliegt ar likumu. Tā ārsts uzsāk saruntēmu par modificēto pārtiku. “Antioksidants ir neizbēgama piedeva modernajai pārtikai. Tas vajadzīgs, lai produktā nesabrūk, nepārvēršas tauki. Kā mūsu organismi reaģē uz to? Redzēsim ar laiku,” viņš saka.
Jau tagad esot redzams, ka “puse iedzīvotāju ir alerģiski pārskaņoti”. Līdz ar to “nevar zināt, kā reaģēs uz parastu pārtiku vai medikamentiem”.
Jāizvēlas Latvijas prece
Un tomēr dietologs atzīst, ka mūsdienās “mēs nevaram izbēgt” no modificētās pārtikas lietošanas. “Mēs nevaram cerēt, ka katrs pats varēsim kaut ko ražot savai virtuvei. Tas laiks ir aizgājis. Nevaram cerēt arī, ka varēsim tuvināties tam, kas ražo pārtiku. Tā ka mums ir jābūt mierā ar to, kā ir. Taču jācenšas pēc iespējas maz lietot modificēto pārtiku. Un uzturu līdzsvarot ar to, kas patiešām ir dabisks, nevis tikai preparēts,” saka J.Liepiņš.
Viņš arī uzsver, ka Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā ražotā pārtika “nesalīdzināmi ir pārāka”, jo “mēs vēl neesam tik ļoti samaitāti kā citi pasaulē, mūsu pārtikai mazāk tiek pievienoti konservanti”. Baltijas pārtikas produktos konservantu esot vismaz trīsreiz mazāk nekā citu valstu ražojumos. J.Liepiņš pats uztura lietošanā esot izvēlīgs. Mārtiņa Rītiņa reklamētās pārtikas piedevas viņš nevarot ne acu galā ciest. Ja mazbērni pusdienām liekot klāt šīs garšvielas, dakteris labāk paliekot neēdis. “Es nevaru atļauties sakairināt savu gremošanu,” saka dietologs. Viņš labāk uzvārot pienu un izšķīdinot tajā auzu pārslas. “Šad tad pērku alu. “Aldara”, protams, gaišo. Pērku madonieša Andreja Broka rupjo maizi, ko pašlaik atzīstu par labāko Latvijā. Viņš vienreiz nedēļā brauc uz Latviešu biedrību un tur savu maizi pārdod. Vienmēr nopērku. Arī labu sieru pie reizes iegādājos, kas nav trekns. Kafiju dzeru, tēju – Ceilonas vai Indijas,” stāstnieks atzīstas.
Govis kļuva trakas, kļūstot par gaļēdājām
J.Liepiņš domā, ka “govju trakums ir neskaidra lieta”. Taču esot aizdomas, ka viss sākās Anglijā, kur fermeri sāka miltos malt un govīm dot ēst gaļu. “Govs ir veģetāriete. Nervu šūnu deģenerācija izraisīta, nepareizi govis barojot. Tātad tās ir aplamas ēdināšanas sekas,” saka dakteris. Atklāts paliekot jautājums, vai angļu, vācu vai kādas citas govis aplipinās ar trakumu mūsējās. Vai trakās govis bīstamas cilvēkam? Loģiski domājot, jāsecina, ka termiski pareizi apstrādāta gaļa un piens nekaitēs. “Lai gan, kas zina, cik stipram jābūt mikroorganismam, lai tas neietu bojā pat intensīvas termiskas apstrādes rezultātā?” prāto J.Liepiņš. Tāpat viņš skaidro AIDS izcelsmi Āfrikā. “Sperma anālajā atverē! Olbaltums tur – taisnajā zarnā -, kur tam nav jābūt! Līdz ar to transformējas vīruss. Es, dietologs, nevaru piekrist Kārlim Streipam, kas visādi cenšas pierādīt homoseksuālo attiecību normālumu,” uzsver J.Liepiņš.
