Gulbenes pilsētas domes un rajona padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs Lielbritāniju apmeklēja pirmo reizi.
Gulbenes pilsētas domes un rajona padomes priekšsēdētājs Nikolajs Stepanovs Lielbritāniju apmeklēja pirmo reizi. Bez darba sarunām mazliet laika viņam atlika arī Anglijas dzīvesveida un dabas vērojumam. Tomēr ar dažām dienām aprīļa nogalē un maija sākumā bija par maz, lai šo zemi iepazītu pilnībā.
“Priecājos, ka bānītis Latvijā ar katru gadu gūst aizvien lielāku popularitāti. Esmu gandarīts arī par brauciena rezultātiem, jo pēc daudzām sarunām Gulbenes – Alūksnes šaursliežu dzelzceļam tagad ir draugi arī Anglijā, kuri izteica vēlmi un gatavību piedalīties arī bānīša simtgades svinībās,” stāstījumu sāk Nikolajs Stepanovs, piebilstot, ka vispirms vēlas lasītājus iepazīstināt ar brauciena oficiālo daļu.
Dāvanu nolūko Rumānijā
Mūsu mērķis bija rast palīdzību, lai varētu iegādāties 19.gadsimta tvaika lokomotīvi, kas veicinātu tūristu piesaisti. Latvijas vēstniecībā Lielbritānijā 30.aprīļa vakarā mums bija organizēta pieņemšana, kurā piedalījās daudz biznesmeņu, kurus interesē dzelzceļš, tāpēc viņi sevi dēvē par tā faniem. Par to bija patīkami pārsteigts Latvijas vēstnieks Lielbritānijā Jānis Dripe. Izmantojot visus iespējamos informācijas avotus, klātesošos iepazīstinājām ar savu novadu un, protams, arī bānīti.
Mums izdevās sasniegt mērķi, jo radām sponsoru, kurš jau jūnija sākumā ieradīsies Latvijā un Gulbenē, lai tad konkrētāk pārrunātu un precizētu turpmāko sadarbību. Līdz tam Latvijas pusei un SIA “Gulbenes – Alūksnes bānītis” uzdevums ir sameklēt tvaika lokomotīvi. Anglijā to iegādāties nevaram, jo atšķiras dzelzceļa sliežu platums. Latvijā, līdzīgi kā Krievijā, tas ir 715 milimetri, bet Anglijā – 600. Meklējumi saistās ar vairākām valstīm, sākot ar Igauniju, Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju, bet šodien mums simpatizē Rumānijas piedāvātais variants.
Tomēr vispirms speciālistam ir jāaizbrauc uz konkrēto valsti un pirkums jānovērtē. Ceram, ka vismaz uz bānīša simtgadi mums izdosies lokomotīvi atvest uz Gulbeni. Tā būtu skaista dāvana gulbeniešiem un alūksniešiem.
Esam labākā situācijā
Velsas pavalstniecībā mums bija iespēja uz vietas vērot, cik veiksmīgi angļi izmanto šaursliežu lokomotīves tūristu piesaistei, tā atdzīvinot konkrētu reģionu. Dienā tūristu vajadzībām apmēram 20 kilometru garā šaursliežu dzelzceļa posmā septiņas reizes kursē bānītis.
Kompānijai, kas tūristiem nodrošina šo iespēju, ir savas dzelzceļa darbnīcas, veikali un kafejnīcas, lai viesiem nodrošinātu servisu. Pilsētiņā, kurā bijām, ziemas periodā dzīvo apmēram 6000 iedzīvotāju, bet vasaras mēnešos to skaits trīskāršojas.
Sezonā tūristu skaits pārsniedz 60 000. Mazai pilsētai šaursliežu dzelzceļš līdz ar tūristu piesaisti nozīmē darbavietas un servisu. Dzelzceļa kompānijas vadītāji atzina, ka pirms 35 gadiem likvidējuši šaursliežu dzelzceļu un tikai ar ļoti lielām grūtībām tagad to pamazām atkal atjauno.
Mēs esam labākā situācijā, jo mūsu šaursliežu bānītis šodien vēl kursē, tāpēc jāpieliek visas pūles, lai to saglabātu nākamajām paaudzēm. Mums jāmācās nepieļaut citu kļūdas, bet no tām jāgūst pieredze.
Kompāniju atbalsta finansiāli
Apmeklējām arī vecākās šaursliežu dzelzceļa darbnīcas pasaulē, kur restaurē tvaika lokomotīves un vagonus. Redzēto salīdzināju ar mūsu remontbāzi un biju patīkami pārsteigts, ka tā ir ievērojami labāka un modernāka.
Mums ir visi noteikumi veiksmīgai turpmākai darbībai, tikai vēl vairāk ir jādibina dažādi kontakti. Nenoliedzami – jābūt arī valsts atbalstam, kas šobrīd mums ir.
Velsas privātās dzelzceļa kompānijas izveidē, ar kuras darbu iepazināmies, ir valdības atbalsts. Lielā mērā tas ļauj uzvarēt dažādu projektu konkursos, lai iespējami vairāk piesaistītu Eiropas Savienības līdzekļus. Šobrīd kompānija apgūst vairāku miljonu vērtu projektu dzelzceļa līniju atjaunošanai.
Es biju pārsteigts, uzzinot, ka cilvēki, iemaksājot kompānijā līdzekļus, lūdz rast iespēju strādāt un piedalīties šaursliežu dzelzceļa restaurācijā, apgūt lokomotīves vadītāja iemaņas un tamlīdzīgi.
Nedomāju, ka šodien tā vajadzētu rīkoties arī mums, bet Anglijā tā notiek. Lai gan, kas zina, varbūt pēc gadiem arī Latvijā būs materiāli situēti cilvēki, kuri atvēlēs naudu šaursliežu dzelzceļa attīstībai.
Vilciens – sirdij un dvēselei
Savā mūžā divās dienās nekad nebiju braucis ar tik daudz un dažādiem transporta līdzekļiem, bet pārliecinājos, ka Lielbritānijas dzelzceļš ir katra cilvēka sirdij un dvēselei. Braucām vilcienā, kura ātrums bija apmēram 160 kilometri stundā. Tomēr lielāko pārsteigumu sagādāja pārvietošanās ar vilcienu, kas traucas lielā ātrumā un kura vadība ir datorizēta, tāpēc lokomotīves vadītāju ieraudzīt neizdevās. Pārņēma dīvainas izjūtas, zinot, ka vilcienu vada automātika, un redzot, ka pretim brauc tāds pats vilciens. Šķita – tūlīt, tūlīt abi vilcieni saskriesies, bet viss ir noregulēts līdz milimetra precizitātei.
Pirmo reizi braucu divstāvu autobusa augšējā daļā, sēžot priekšējā sēdeklī. Arī tās bija dīvainas izjūtas. Anglijā Eiropas Savienība ar likumu ir aizliegusi ražot vecā tipa autobusus, kam ir atklātas platformas bez aizveramām durvīm, tāpēc angļi daudz līdzekļu iegulda, lai labā tehniskā kārtībā uzturētu vecos autobusus.
Pārliecinājāmies, ka arī cilvēki vairāk izmanto agrāk ražotos. Kur tad vēl metro un šaursliežu vilciens! Ar varenību pārsteidza arī 19.gadsimta beigās būvētās dzelzceļa stacijas.
Pieklājība mums vēl jāmācās
Bijām visās skaistākajās Londonas vietās, piemēram, pie karalienes pils, Parlamenta ēkas un citur. Karalienes pilī tieši tobrīd notika pieņemšana. No pils iznākošajām dāmām, neatkarīgi no vecuma, galvā bija platmales.
Sajūsminājāmies par brīnišķīgajiem un koptajiem dārziem un parkiem. Pārsteidzoša un dažubrīd pārlieka bija angļu pieklājība. Ik uz soļa skanēja atvainošanās, pateikšanās. Ja kāds cilvēks vēlējās paiet garām, kaut ko paskatīties vai pavaicāt, viņš vispirms atvainojās. Nemitīga bija apvaicāšanās, vai netraucē un tamlīdzīgi.
Nevaru spriest par citām auditorijām, bet tur, kur bijām, šīs pieklājības netrūka. Mēs no angļiem šinī ziņā varētu daudz mācīties.
Mums bija iespēja ciemoties mājās pie Gordona kunga, kas ir dzelzceļa fans, un arī mums palīdzēs risināt finansiālos jautājumus. Viņam verandā un piebūvē ir izveidotas miniatūras dzelzceļa līnijas, stacijas, tvaika lokomotīves ar visiem tām raksturīgajiem skaņu signāliem un citu dzelzceļam nepieciešamo aprīkojumu. Var ērti apsēsties un vērot, kā kursē vilcieni, kā mainās to sakabes, sliežu pārmijas. Līdz šim neko tādu citur nebiju redzējis.
Pārsteigumu sagādāja arī dzelzceļš, kam sliežu platums bija 15 centimetri. Īsta lokomotīve velk četrus vagonus, kuru makets ir apmēram viens pret piecdesmit. Vilciena sastāvs, pārvietojot divus cilvēkus un vēl sunīti, spēj nobraukt 50 metrus. Arī es apsēdos, bet braukt nemēģināju, lai gan citi šo iespēju izmantoja. Šis dzelzceļa makets pieder sievietei, kuras ģimenē visiem patīk braukt ar vilcieniem. Starp citu, viņas māmuļa, kurai ir vairāk nekā 90 gadu, februārī devās uz Āfriku atpūsties. Ar rūgtumu jāatzīst, ka nevaru iedomāties mūsu valsts cilvēku, kurš šādā vecumā vēl spēj ceļot.
