Lietus. Arī šodien aiz loga lietus. Slīpas pātagas kapā zemi, ne mirkli nežēlojot vēlīnā rudens gājējus. Tomēr neiet nevarēja. Tāpēc Annalīza izņēma no skapja garo lietusmēteli un posās ceļam. Ne jau pirmo reizi laika apstākļi centās ko izmanīt viņas plānos, bet sieviete nepadevās – jau no mazotnes viņai tika mācīts stingri pieturēties pie saviem solījumiem. Tā esot stipram cilvēkam raksturīga rīcība, un tāda viņa bijusi jau vairāk nekā septiņdesmit gadus.
Nu, un kas tur liels, ka laukā lietus? Ne jau no cukurvates vecāki viņu taisījuši!
Un ko gan viņa visu dienu mājās sadarītu? Viss jau nopucēts līdz spīdumam. Katra lieta ikreiz nolikta savā vietā. Ko gan vēl te sadarīt?
Vēl pirms pusgada gar kājām glaudās rudisirms runcis un nemitīgi par kaut ko žēlojās. Varbūt par salstošajām ķepām un vienmēr pustukšo bļodiņu, bet varbūt par sev piemērotas sabiedrības trūkumu. Tikai viņa jau neprata atbildēt. Skaidroja kaut ko cilvēku valodā, bet runcis pat neizlikās, ka būtu sapratis.
Vēl pirms septiņiem gadiem ar viņiem kopā bija arī Kārlis, un tas nu gan prata ar runci sarunāties, – gan itin kaķiskā tenorā kaut ko pretim atņaudot, gan klusām pamurrājot. No malas izskatījās, ka abi itin labi sapratās. Kārlim runcis nemēdza pagriezt muguru, pirms nebija noklausījies saimnieka sakāmo līdz galam, kā to bija paradis darīt tagad. Tad viņš sēdēja blakus un skatījās mutē.
Bet ko nu vairs, – tagad Kārlim tik vien tā darba, kā no debesu troņiem noraudzīties uz savējo gaitām.
Reiz, kad runcis uz palodzes aizsapņojies ilgi skatījās debesīs, Annalīzai šķita, ka sadzirdējusi Kārļa balsi, nu, to kluso murrāšanu. Toreiz viņa bija žigli steigusies pie loga, it kā gribēdama vēl ko vairāk saskatīt. Bet, pienākot klāt, tik vien sadzirdēja, kā runča dzirnavu gaņģu rīvēšanos. Ak, tas Kārlis, atkal jau viņu izjokojis! Tā ar viņu vienmēr – tu cilvēks uztver ko nopietni, bet viņš pa jokam, pa jokam. Tā Kārlis reiz Annalīzai sastāstīja, ka dārzā stārķi atlidojuši, bet izrādās – pats no koka putnus uzmeistarojis un zem ābelēm nostādījis. Sieviņai gribējis pārsteigumu sagādāt.
Tieši tajā dienā, stāvēdama zem ziedošas ābeles blakus savam Kārlim, viņa bija nosolījusies – katru dienu būt viņam blakus, vienalga, – saule, lietus vai sniegs pa debesīm saimniekos. Kārlis, prātīgs būdams, gan bilda, ka darba dienās būšot jāstrādā, bet svētdienās – tad gan. Pats negribēšot atiet no sieviņas sāniem.
Tikai, re, kā liktenis izrīkojās, – apraudams viņa dzīves pavedienu pašos raženākajos gados… Atstādams Annalīzai vien neierastu tukšumu, kuru viņa ilgi neprata aizpildīt.
Kārļa pārcelšanās uz debesu augstumiem Annalīzu no solījuma neatbrīvoja – kā svētdiena, tā viņa āva kājas, noplūca dārzā kādu puķi un devās uz kapiem. Tur, klusumā, viņa mierīgi varēja Kārlim pasūdzēties par runča niecīgajiem nedarbiem, pažēloties par seno sāpi kājās un krustos, reizēm pastāstīt ko smieklīgu, ko pa nedēļu bija padzirdējusi, bet reizēm vienkārši paklusēt.
Pēdējā laikā gan ar to paklusēšanu bija kā bija. Klusumā ap Annalīzu drūzmējās domas un cilvēki, un radīja pamatīgu traci.
Iemesls tam bija kāds kungs, kas jau sen ik pārsvētdienas nāca kopt kapus. Viņa tuvinieku kopiņas atradās turpat netālu, tāpēc gribot vai negribot Annalīzas skatiens itin bieži apstājās pie viņa sirmās galvas vai noliektās muguras. Annalīza nespēja atcerēties – cik sen atpakaļ viņa šo vīrieti redzējusi pirmo reizi. Prātā nāca vienīgi liliju pušķis vīrieša rokās, kas bija apmeklējuma neiztrūkstoša sastāvdaļa. To, kā viņai pašai šķiet, pirmo reizi bija manījusi pagājušajos Ziemassvētkos. Vai varbūt tā bija šiem svētkiem tik raksturīgā saasinātā vienatnības izjūta, kas todien lika pacelt skatienu un tuvumā ieraudzīt vēl kādu?
Ja kādreiz viņas domas vairāk kavējās pie atmiņām un sarunām ar Kārli, tad pēdējā laikā skatiens bija meklējis kapos pamanītā vīrieša stāvu. Un katrreiz Annalīza domās sev jautāja – ko gan viņš tur tik ilgi var sadarīt? Kas tur tik daudz ko rušināties? Annalīza vēl tikai nāca, bet viņš jau tur rosījās. Annalīza gāja prom, bet viņš joprojām tur locījās. Savādi, kas gan tur tik daudz darāms… Kāda nokritusi ozola lapa… Kāda garāmgājēja nevērīgs pēdu nospiedums… Varbūt uz kopiņas aug kādi bieži laistāmi augi?
Kādā dienā viņa tomēr nenoturējās un, garām iedama, vīrieti pasveicināja. Viņš tikai uz mirkli pacēla skatienu, laipni atbildēja un turpināja starp kapu mirtēm meklēt nezāles.
Nākamajā reizē sasveicināšanās jau padevās vieglāk, un abi pat saskatījās. No tā laika Annalīza, katru pārsvētdienu ejot garām rosīgajam kungam, vēlēja labu dienu, un viņš, labvēlīgi pateikdamies, nekavējās atbildēt.
Kaut kad pirms Jāņiem kapos valdīja liela rosība, bet, viņai par lielu brīnumu, zināmā kunga šajā kustībā nemanīja. Annalīza jau bija uzrušinājusi dzelteno smilti, nomainījusi vāzēs ūdeni un kādu mirkli atpūtusies uz soliņa, bet sirmais kungs vēl nebija parādījies.
„Varbūt viņš jau no agra rīta kapus izstaigājis,” pie sevis sprieda Annalīza, tad klusi nopūtās un cēlās mājupceļam.
Iedama gar vīrieša kopjamo kapa vietu, viņa ieskatījās aiz dzīv-žoga. Vāzē pie kopiņas jau baloja liliju pušķis. Tātad – viņš tiešām šeit bijis jau rīta pusē.
Toreiz skatiens nejauši apstājās pie kapa plāksnes. Uz tās iegravētie datumi liecināja, ka šeit apglabāta un mūžīgā mierā dus sieviete, kas, spriežot pēc gadiem, varētu būt viņa dzīvesbiedre, mirusi jau pirms vienpadsmit gadiem. Vai tiešām viņš visu šo laiku ik pārsvētdienas mērojis ceļu uz kapsētu?
Lai gan – par ko viņa brīnās? Vai tad pati savā vienatnībā labāka? Tāpat jau septiņus garus gadus svētdienās dvēseles mieru meklē sarunās ar savulaik tuvāko cilvēku…
Lai gan – apkārt tik daudz dzīvo, – kāds noteikti iebildīs.
„Bet tie jau neprot klausīties,” Annalīza tūlīt domās steidz sevi attaisnot. Vīrs toties vienmēr pratis viņu uzklausīt. Nāciens pie Kārļa viņai līdzinājās baznīcas apmeklējumam – kurš gan vēl atrodas tik tuvu Tam Kungam kā Kārlis…
Citā svētdienā, sasveicinādamās ar kaimiņu, Annalīza drosmīgi uzsāka sarunu. It kā jau visai tradicionālu – par skaisto laiku, par izausušo zemi un dārzu, un izrādījās, ka sirmais kungs ir ļoti patīkams sarunbiedrs. Saruna izvērtās garumā, un vīrietis, piedāvādams sevi saukt par Mundi, apjautājās, vai netraucēšot, ja runāšanos turpināšot kopīgā mājupceļā. Annalīzu tik ļoti sasildīja vīrieša silto acu skatiens, ka viņa labprāt piekrita šim ierosinājumam.
Saruna ieilga līdz pat Annalīzas namdurvīm un nerimās vēl labu laiciņu, ārpusē mīņājoties. Vēlāk gan viņa domāja – laikam jau tā nebija īsti pieklājīgi, varbūt Mundis gaidīja uzaicinājumu ienākt, bet – vai nu visus nejaušus paziņas tā uzreiz aicinās ciemos… Lai jau labāk viss paliek tādas savdabīgas kapsētas draudzības robežās.
Nu viņi satikās katru svētdienu – tāpat, kapos. Mundis kā parasti jau bija priekšā, kad Annalīza ieradās. Pacēlusi nokritušo lapu, izrāvusi nelūgtu nezāli, uzbužinājusi smilšu paladziņu, viņa piesēdās uz soliņa, lai atvilktu elpu.
Un tur jau arī Mundis klāt ar savu runājamo. Apjautājies, vai nevajag ko palīdzēt, viņš pieteicās atnest ūdeni vai aiznest atkritumus. Annalīza neiebilda, vien pie sevis nopriecājās – re, kāds varens palīgs uzradies!
Mājupceļa sarunas nu bija kļuvušas daudz vaļsirdīgākas – par pēdējo gadu vienatnīgo dzīvi, par knapo iztikšanu, un vēlāk jau arī par saviem mīļajiem aizgājējiem un bērniem. Tā bija tēma, par kuru varēja runāt un neizrunāties.
Tad Annalīza saprata, ka šādas sarunas vislabāk risināt pie tējas tases. Pirms iešanas uz kapiem viņa bija paspējusi uzcept plātsmaizi, tāpēc nu Mundi droši varēja aicināt ciemos. Tagad sarunas aizklīda līdz pat seniem ģimenes albumiem, kas Mundi ieinteresēja īpaši. Annalīza labprāt atbildēja uz viņa jautājumiem par skolas un studiju laikiem, bet ciemiņš tikai uzmanīgi klausījās.
No šīs dienas viņa atkal katru svētdienas rītu steidza izcept ko garšīgu, – ja nu Mundis pēc kapu apmeklējuma vēlēsies ienākt uz tēju. Un viņš vēlējās. Abu sarunas kļuva arvien personiskākās, un laiku pa laikam šķita, – nodzīvotie gadi atkāpjas, atmiņas atstādami aiz robežas, kur vieta tikai nākotnei. Mundis piedāvāja savu palīdzību sīkos saimnieciskos darbos, Annalīza pieteicās izmazgāt viņa drēbes un salāpīt kādu saplīsušu zeķi.
Kādā no šādām pusdienlaika tējas stundām Mundis Annalīzai izteica negaidītu piedāvājumu – vai viņa negribētu apprecēties… Ar Mundi, protams.
Annalīza piesarka kā jauna meitene un apjautājās, vai viņai būšot laiks apdomāties. Atgādinājis, ka abiem jau pāri septiņdesmit, Mundis ieteica pasteigties.
Un Annalīza izlēma ātri – kāpēc gan ne? Trešās laulības viņas gados nav nekāds kauns.
– Trešās? – Mundis piesardzīgi pārjautāja. – Tu man neko neesi stāstījusi par savu pirmo laulību.
– Ai, to nav pat vērts atcerēties, – Annalīza izvairīgi atmeta ar roku. – Jaunības kļūda, kas ilga vien pāris nedēļas.
Saprazdams, ka vairāk paskaidrojumu nesagaidīs, Mundis tālāk netincināja. Annalīza atviegloti nopūtās un naski ķērās pie kāzu viesu saraksta sastādīšanas.
No laulību ceremonijas Annalīza atceras visai maz, – vien tādu satraukumu, itin kā precētos pirmo reizi. Kāpēc viņai piemeties tāds „lampu drudzis”, viņa neprata izskaidrot. Turpretim Mundis viņai blakus staroja lepnumā un pašapzinīgumā. Kā nekā – reti kurš vīrietis var lepoties ar jaunlaulātā lomu aiz septiņdesmit gadu robežas.
Un tā – Annalīza ar svaigi darinātu frizūru un balti mirdzošiem pērļu auskariem, Mundis ar senlaicīgu tauriņu un gardibeni – tādi nu viņi tika iemūžināti savā laulību bildē.
Pie svētku galda aicināto bija maz – cik nu vairs abiem to draugu palicis šaisaulē, tomēr visi draiskā un nenopietnā noskaņojumā, un tūlīt jau metās apcelt jaunlaulātos, smejot, ka nedzērāju vīru varot atrast tikai kapos. Nu jau arī Annalīzas tuvākās paziņas zināja, ka Mundis ilgus gadus neko grādīgu mutē neņem. Arī šodien viņa glāzē tika lieta tikai un vienīgi vīnogu sula.
Tosts sekoja tostam, līdz vārdu lūdza Mundis. Pacēlis savu vīnsārtās sulas glāzi, viņš dziļi un sirsnīgi ieskatījās Annalīzas acīs. Un klusiņām teica:
– Anniņ, vai tiešām tu mani nepazīsti?
Annalīzas lūpas notrīsēja, acīs sariesās valgums, un, kautri piekļaudama galvu Mundim pie sāna, viņa klusām nočukstēja:
– Pazīstu, Zigīt, pazīstu. Jau sen jau pazinu.
Kāzu viesi kādu brīdi neizpratnē klusēja, – kas tās par savādām runām? Tad kāds pieprasīja šo dialogu paskaidrot.
Mundis, kuram no aizkustinājuma nebija pazudusi balss, īsos vārdos atzinās, ka viņi ar Annalīzu reiz jau ir bijuši precējušies… Tolaik Zigmundam bijuši deviņpadsmit, bet Annalīzai astoņpadsmit gadi. Tad viņi kopā nodzīvojuši tikai kādu mēnešus un aizskrējuši katrs uz savu pusi. Viņam Annalīza tolaik šķitusi pārāk vieglprātīga, Annalīzai Zigmunds – pārāk delverīgs un nemākulīgs. Pēc tam dzīve viņus aizvedusi katru uz savu pusi.
Bet šodien, izņēmusi no skapja garo lietus mēteli un saposusies ceļam uz kapiem, Annalīza gaidīja no dārza pārnākam Mundi. Vīrs bija devies pēc ziediem, ko abiem nest uz kapiem. Tā viņiem tagad tāda kā kopīga ik svētdienas pastaiga – Annalīzai pie Kārļa, bet Mundim pie Annas. Un tagad, kad viņi ir divi gājēji, lietus vairs neko nespēs padarīt.
