Priekš kam viņam tāds instruments?
2.
Priekš kam viņam tāds instruments? Bet Uģis tikai noteica – ja es tev tā likšu, tad nāksies iemācīties… Toreiz viņa bija tikai klusībā pasmaidījusi un atstājusi vīru netraucēti risinām iesākto dialogu. Tikai dažas dienas vēlāk, pamanot šķūnītī šim blakus jau nākamo vīriņu – ar bungām, viņa atcerējās Uģa jaunības dienās loloto sapni – spēlēt orķestrī . Bet vēlāk, dzirdot vēl citus šādus vīra monologus, attapa vēl ko – dzīvē viņš nekad nebija centies Annijai uzspiest savus noteikumus. Līdz šim viņa to bija uztvērusi kā miermīlīga rakstura pazīmi, bet, dzirdot šos koka muzikantiem izteiktos norādījumus un pavēles, saprata, ka uz to ir jāpaskatās citādāk. Daudz nopietnāk.
Tā piecu gadu laikā viņi bija kļuvuši par privātmājas saimniekiem, iekopta dārza un neliela plaukstoša veikaliņa īpašniekiem. Nu materiālā puse tā kā bija nokārtota, atlika domāt par mantinieku. Cik ļoti reizēm gribējās, lai mazas bērna rokas apvītos ap kaklu un kāda smalka balstiņa čukstētu ausī: “Māmiņ…” Ar ko gan viņa bija nogrēkojusies, ka Dievs viņai to nebija lēmis?
Turpmākie gadi bija aizritējuši paplašinot piebrauktuvi, ierīkojot terasi un vasaras dārzu. Tā viss arī skaisti un netraucēti būtu ritējis līdz mūža galam, ja ne tas nelaimīgais brauciens uz Rīgu, no kura Uģis mājās vairs neatgriezās… Kāds aprāva viņa dzīves pavedienu. Nenovaldīja stūri un mašīnu, kurā brauca Uģis, sašķaidīja līdz nepazīšanai. Annijai ilgi sāpēja. Dienām un naktīm viņa blakus dzirdēja vīra balsi, kas viņu ikdienā bija pavadījusi gandrīz vai desmit gadus… Katrs solis izsauca skumjas atmiņas par aizgājēju. Vienu brīdi Annija gribēja māju pārdot un doties dzīvot uz pilsētu, bet tad tā visa palika žēl. Un viņa jau nebija tā sieviete, kas savu dzīves vilcienu nespētu noturēt uz sliedēm. Dzīve turpinājās. Neskatoties uz otra veikala atvēršanu, viņa bija pratusi pastāvēt, jo “Annijas bode” atradās izdevīgā vietā – pagasta centrā pie autobusu pieturas. Te cilvēki apgrozījās katru dienu. Bet galvenais jau bija tas, ka viņa ļoti centās sadzīvot ar saviem pircējiem. Gadu gaitā tos iepazinusi, saaugusi ar tiem, Annija prata būt ne tikai pārdevēja, bet arī padomdevēja un izpalīdzīga roka grūtā brīdī. Viena otra vajadzības viņa prata prognozēt uz priekšu. Izpalīdzēja līdz algas dienām, pagaidīja pensiju, labprāt uzklausīja vienu otru bēdu brāli, kam atkal dzīvē kaut kas bija sagājis greizi. Pagastā visi bija pieraduši, ka viņas veikaliņā var ietikt jebkurā laikā – arī vēlā vakara stundā. Vajadzēja tikai pieklauvēt pie Annijas loga mājas otrā galā, un pēc brīža jau veikalniece itin laipni vēra vaļā durvis.
