Vai reizēm vienkārši tāpat parunāties. Neskatoties uz garo darba dienu Artūrs prata atrast laiku arī grāmatām.
4.
Vai reizēm vienkārši tāpat parunāties. Neskatoties uz garo darba dienu Artūrs prata atrast laiku arī grāmatām. Bet vairāk jau nekā arī starp viņiem nebija. “Ne skūpstu, ne mēnesnīcas…” Vai nu Artūrs tā īsti negribēja, vai Annija nedeva iemeslu tālākām attiecībām. Kāpēc? Annija viņā redzēja tikai labu draugu, bet neko vairāk. Dažreiz sarunās viņi aizskāra Artūram sāpīgo tēmu – meitenēm vajadzīga mamma un mājai saimniece, bet viņš tikai izvairīgi atmeta ar roku un lūdza mainīt tematu. Jā, vecais Jāzeps arī bieži nopūzdamies teica: “Laiks pārgroza daudzas lietas.”
Šad tad jau vēl, galīgā tumsā, reizēm pat pēc pusnakts, pie istabas loga klauvējās viens otrs, kas apmaiņai pret pudeli degvīna piedāvāja svaigi kautu trusi vai vistu… Ne Annijas uzdevums bija noskaidrot, kurā kūtī kauti, un neviens jau viņai to arī neteiktu. Viņa varēja tikai skaidrot, ka trusi un vistu nevienā bāzē pret preci nevarēs apmainīt. Reizēm Annija centās atrast pareizos vārdus, kas atturētu no šī galējā dzīves nedienu aizmiršanās līdzekļa, labi zinādama, ka neviens viņā neklausīsies. Jau izsenis tautas paruna vēstīja – dzērājs ir velna kalps, krodzinieks – velna kalpa kalps…
Vīstoties halātā un basām kājām, ne reizi vien ir nācies stundām stāvēt priekštelpā ar prasīto un vēlāk aizmirsto sērkociņkastīti rokā, jo kādam ir bijis ļoti svarīgi vienkārši izkratīt sirdi. Reizēm Annijai likās, ka tā visa paliek par daudz. Bet kurš tad pie tā visa vainīgs? Pati vien ! Vienu otru viņa ne reizi vien tika sūtījusi uz pagasta valdi, bet- tur jau arī nav nabagmāja. Līdz šim Annija nekad nebija taupījusi nedz savu brīvo laiku, nedz skaitījusi savas bezmiega stundas, lai piestādītu kādam rēķinu. Viņa vienkārši bija sev iestāstījusi, ka tā ir viņas svētā misija – viņai tas ir uzlikts no augšas. Jo – kāpēc tad viņi meklē tieši ceļu pie Annijas?
Bet šodien nejauši dzirdētais pēkšņi visu pagrieza citā gaismā. Nevar būt! Tā nevar būt, ka viņa ir pilnīgi pārprasta. Tās vienkārši ir pļāpīgu sievu runas. Skaudīgas un nenovīdīgas. Ar kādu ļaunu prieku viņas mēļoja par šīm veikala vakara stundām. Kurš nācis, cikos aizgājis, kas bijis redzams caur tilla aizkariem, kas dzirdēts dārza puskrēslā…. . Grēka gabals, kuram pagasta mēlneses jau paspējušas pielaulāt gan Krišu, gan Edvīnu, gan Artūru. Un tad vēl par maz esot… Vēl šis Aldonis! Pagaidām noslēpumainais svešinieks, kurš pāris reizes redzēts no rīta atstājam Annijas māju un iekāpjam autobusā.
Annija pagurusi spieda kabatlakatu pie sāpošajiem deniņiem – viņa, tikai viņa pati varēja zināt, kas teikts un kas darīts šajās sienās. Un tīru sirdsapziņu viņa varēja apgalvot – nekas tāds… Bet kāda gan jēga būtu iet pie viņām un taisnoties? Annija saprata, ka nemācēs šīm mēļu kulstītājām aizlīmēt mutes. Un, ja vien to varētu, klīsteri vien priekš visām nespētu pievārīt!
Pēc Uģa nāves Annija bija uzklausījusi ne vienu vien precību piedāvājumu, bet neviens no uzrunātājiem tā arī nebija iekritis sirdī. Viņa bieži taujāja pati sev – kāpēc tā ? Vai tāpēc, ka izlasītajos romānos attēlotā mīlestība parasti atnāk kaut kā savādāk?
