Un – jau pašos pamatos ir savādāka?
5.
Un – jau pašos pamatos ir savādāka? Reiz gan viņa sevi pieķēra pie atziņas, ka vienkārši jūtas nogurusi, vēlas būt viena un netraucēta. Aizvērt durvis uz ārpasauli, apsēsties dārzā zem ābeles un netraucēti vērties zvaigznēs. Kā kādreiz kopā ar Gati… Ievziedu reibumā un nakts dzestrumā, puskrēslā un lakstīgalu neprātā… Kādā maija pievakarē viņa vienatnē bija aizklīdusi paklausīties lakstīgalas, bet toreiz tas uzdzina tik smeldzīgas skumjas… Un ilgas – pēc siltas un stipras plaukstas, pēc maigiem glāstiem…
Lai arī visu mūžu Annija bija centusies uzturēt stipras sievietes tēlu, arvien biežāk viņa jutās vāja. Arvien biežāk viņai blakus gribējās spēcīga un stabila vīrieša plecu. Tādu, kas nenāktu ar savām rūpēm un lūgumiem, bet atnāktu ar atklātu, sirsnīgu smaidu, maigu nesavtīgu glāstu, ar neviltotu pielūgsmi un mīlestību acu skatienā, ar kaut vai pļavmalē saplūktu pīpeņu pušķi un no sirds to dāvātu Annijai… Kas vakarā, atnākot ciemos, piedāvātu: “Mīļā, tu tagad atpūties! Es tev uzvārīšu tēju.” Kas apsēstos viņai blakus, paņemtu savās plaukstās Annijas sastrādātās rokas un vaicājoši pavērtos acīs: “Kas tev uz sirds?” Un katru viņas vārdu iznestu caur savu apziņu. Kas teiktu: “Annij, arī tev pienākas atpūtas diena. Aizbrauksim kaut kur kopā un aizmirsīsim to visu…” Kas čukstētu ausī: “Atļauj man tev būt blakus un palīdzēt…” Vai tiešām viņa to nebija pelnījusi? Vai tiešām šīs vēlmes bija pārāk nereālas?
Jeb varbūt tā bija viņas dzīves drūmā pieredze? No savā mūžā iepazīto vīriešu rakstura īpašībām viņa bija sakomplektējusi negatīvo tēlu. Lai tas kā spilgts piemērs stāvētu acu priekšā un neļautu viņai sabojāt atlikušo dzīvi.
Ak, jā. Vēl jau bija šis Aldonis. Cilvēks, par kuru Annija izmisīgi centās nedomāt. Tad uzreiz pārņēma neaprakstāmas skumjas un ilgas pēc viņa klātbūtnes, un darbi nemaz vairs nevedās. ALDONIS. Katrs burts šajā vārdā prasījās pēc lieluma. Pat domās.
Ne tik sen Annija sapnī bija redzējusi mēness gaismas pielietu dārzu un pie vārtiņiem – slaida vīrieša stāvu. Platiem pleciem. Dīvainu vilinājumu ap sevi. Sapnī Annija basām kājām šķērsoja rasas piemirkušo dārzu, lai aprunātos ar atnācēju. Nē, viņa negāja. Drīzāk – peldēja. Pēdas nejuta zāles miklumu un oļu šķautnes. Svešinieks pastiepa roku ar ziedošu ceriņzaru: “Sveiciens šai zemē, mēness princesīt!” Annija spēra vēl vienu soli viņam tuvāk, lai saskatītu svešinieka seju: “Labvakar. Kā varu izpalīdzēt?” Pēc ieilguša klusuma mirkļa Annija saklausīja čukstu: “Lūdzu… uzzīmē man jēriņu…”
Spēcīgs apmulsuma mirklis toreiz pārtrauca Annijas sapni, bet visu turpmāko dienu viņu pavadīja dīvainas sajūtas. Vakarā sameklējusi Sent – Ekziperī “Mazo Princi” Annija to pārlasīja vēlreiz un vēlreiz…
Bet dažas dienas vēlāk… Kad Annija naktī pamodās, viņa vispirms ieklausījās klusumā – vai neatskanēs pazīstamie klauvējieni. Nekā. Miegs tomēr bija iztraucēts, un nez kāpēc gribējās atvērt logu. Laukā viss smaržoja pēc ziedošiem ceriņiem. Pilnmēness nakts un lakstīgala kaut kur tepat līdzās vilināja ārā no istabas. Uzmetusi uz pleciem halātu, Annija tāpat basām kājām izgāja laukā. Kājas pašas nesa uz dārza pusi, jo tām laikam gribējās nostāties zem koka, kurā pogāja lakstīgala. Nekur tālu jau netika. Pie dārza vārtiņiem stāvēja kāds vīrietis… No tā, ka Annijai uzmetās zosāda, viņa saprata, ka šoreiz nesapņo… Zemi zem kājām gan viņa nejuta – tieši tāpat kā sapnī. Bet tad, kad izdzirdēja: “Sveika, mēness princesīt!”, apmulsa tik tālu, ka zaudēja valodu. Tikai pēc laba brīža viņa attapās pajautāt: “Ar ko varu izpalīdzēt?” un aizturētu elpu gaidīja zināmo atbildi…
