Bet vīrietis pasmaidīja un atvainojās par vēlo traucējumu. Viņam caurbraucot gadījusies kļūme – kaut kas noticis mašīnai.
6.
Bet vīrietis pasmaidīja un atvainojās par vēlo traucējumu. Viņam caurbraucot gadījusies kļūme – kaut kas noticis mašīnai. Vai nevarētu līdz rītam ieteikt kādas naktsmājas, jo tumsā uz ceļa grūti kaut ko salabot. Un pats par sevi saprotams, ka Annijai neradīja grūtības viesim ierādīt naktsmājas. Vīrietis gan nebija viens, līdz ar viņu ceļoja septiņgadīgais dēlēns Mārtiņš, kurš, kādu laiciņu mašīnā dabūjis pasnaust, nu jaunajā vietā iejutās itin labi. Pēc iepazīšanās, pacienājusi Aldoni un Mārtiņu ar cepumiem un tēju, viņa ierādīja abiem guļvietas viesistabā, un arī pati devās pie miera. Pēc kāda brīža atvērās Annijas istabas durvis un uz sliekšņa stāvēja Mārtiņš. “Lūdzu, uzzīmē man jēriņu…” Annijai krūtīs sirds apmeta kūleni. Pārvarējusi sevi, viņa aicināja puisēnu rāpties pie viņas gultā un tad abiem kopā ceļot pie Mazā Prinča… Tā viņus abus no rīta atrada Aldonis – aizmigušus starp apzīmētām lapām. Rīts pagāja nemanāmi, un līdz pusdienām arī mašīna bija kārtībā. Mārtiņš gan nobirdināja pa asarai – viņam ļoti gribējās palikt šeit, nevis braukt pie vecmāmiņas, vēl jo vairāk, ka to atļāva pati Annija. Viņa bija paspējusi pieķerties zēnam. Un arī Aldonis likās tik tuvs un pazīstams. Šo dažu stundu laikā viņi bija paspējuši daudz uzzināt viens par otru. Arī Aldonis jau gadu dzīvoja viens. Bet tad visi vienojās par nākamo tikšanās reizi, un šķiršanās vairs nebija tik sāpīga. Pēc divām nedēļām Aldonis atbrauca viens – zēns esot nedaudz apslimis, bet tā kā solījumi esot jātur… Tas bija neaizmirstams vakars. Annija patiešām jutās kā princese. Kamēr viņa vēl šo to kārtoja veikalā, Aldonis bija uzklājis galdu un pagatavojis vakariņas. Aizdedzis sveces un atradis piemērotu mūziku. Tad, apsēdinājis viņu sev blakus, paņēmis savās plaukstās Annijas rokas, klusi teica: “Annij, arī tev pienākas atpūtas diena. ” Viņa gan kaut ko mēģināja iebilst, ka vai nu viņam jādara sieviešu darbi, bet Aldonis tikai atteica, ka nekad darbus neesot dalījis pēc dzimtēm. Un viņam tāpat nav bijis ko sadarīt. Nemākot sēdēt rokas klēpī salicis. Dzīve esot par īsu, lai šā tā dīkā to novilktu. Gandrīz visu nakti viņi sarunājās, jo abiem bija sakrājies tik daudz ko sacīt. No rīta Aldonis iekāpa autobusā, bet pēc divām nedēļām solījās atbraukt kopā ar Mārtiņu… Arī šis laiks aizskrēja vēja spārniem, un nu jau pēc četrām apciemojuma reizēm, Annijai bija pilnīgi skaidrs, ka Aldonis ir viņas ilgi gaidītais vīrietis. Varbūt no malas tas izskatījās pārsteidzīgi, un brīžiem Annija pati neticēja, kā var būt tik pareizs un ideāls vīrietis. Gandrīz kā romānos – šarmants, izdarīgs, enerģisks, praktisks, nosvērts, kārtīgs, uzmanīgs, maigs. Neliekuļots un patiess. To viņa juta labi. Bez visiem labi zināmajiem netikumiem. Pārāk labi, lai izskatītos patiesi? Protams, visu jau tā uzreiz nevar novērtēt. Dzīvē iegūtā piesardzība vēl it kā mudināja pamanīt ko netīkamu. Un cik tad nu vēl tā kopā pavadītā laika. Bet jau tas vien, ka viņš nevērtēja Anniju pēc bankas konta, bet pēc viņas sirds siltuma un prāta, pēc gribasspēka un apsviedīguma, pēc sievišķības un atturības, liecināja par labu Aldonim. Varbūt kādai nepatiktu viņa pedantiskā kārtības ievērošana, tiešums un ironija, bet Anniju tas netraucēja. Tas viņam ļoti piestāvēja. Annijai nebija jābaidās arī no Aldoņa iespējamās intereses par citām sievietēm, jo šo grēku viņš vēl ilgi nespēšot piedot savai bijušajai sievai. Tagad vienā lielā daļā sieviešu Aldonis saskatot aprēķinātājas, izmantotājas un krāpnieces. Vai to viņam varēja pārmest? Annijas pārdomu brīdis bija stipri ieildzis. Nez ko jauniņā pārdevēja darīja viena pati veikalā? Un tās pļāpu kules, vai viņas vēl tur sēdēja? Annijai nācās sevi sapurināt, lai atkal spētu atgriezties pie ikdienas darbiem. Paceltu galvu stāvēt pāri visām šīm runām un aizdomām. Kā savulaik teica vecais Jāzeps: “Labāk strādāt, nekā vaidēt!” Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau parīt šeit atkal skanēs mazā Mārtiņa soļu dipoņa un pašā vakarā viņi atkal zīmēs Mazā Prinča jēriņu…
Tobrīd vēl Annija nedomāja par to, kāda varētu būt viņas turpmākā dzīve, jo kā pieredzējusi sieviete zināja – dzīvē nekas nenotiek vienkārši tā… Tagad, kad visu šo cilvēku dzīves laika ritums jau pārmērījis ar divām gadskārtām, atskatīties uz aizvadīto ir it kā ļoti vienkārši. Ilgas un sāpes ir pierimušas, atmiņā palikuši vien gaišie brīži.
Annijas un Mārtiņa kopīgā dārzāju dobe, kurā pamazām auga un stiepās garumā tētim dzimšanas dienā iecerētais pārsteigums. Annijai ik pa brīdim izdevās Mārtiņa dzīvē ienest pasaku, tāpēc zēnam visvairāk patika atrasties viņas klātbūtnē. Un ja vēl šajos noslēpumos tika iesaistīts stiprais un gudrais tētis… Jā, par savu dzīvi Annija nudien nevarēja žēloties. Kā vecais Jāzeps teica: “Dzīvo tik zaļu dienu!”
