Šo brīdi negaida, tam negatavojas. Tāpēc nav brīnums, ka trūkst pieredzes, saprašanas, kas un kā jādara, organizējot bēres tuviniekam.
Šo brīdi negaida, tam negatavojas. Tāpēc nav brīnums, ka trūkst pieredzes, saprašanas, kas un kā jādara, organizējot bēres tuviniekam. Ir arī tā, ka sēru dēļ cilvēkam rokas neceļas kaut ko organizēt.
Dabiski, ka meklējam kādas apbedīšanas firmas palīdzību. Firma, ja ar to vienojas, uzņemas visu. Sākot no aizgājēja uzglabāšanas un sapošanas bērēm, beidzot ar sēru ceremonijas norisi un mielastu. Tas viss, protams, par samaksu.
Vispirms – uz pašvaldību
Ar tuvinieka miršanas apliecību vispirms jādodas uz pašvaldību. Tur izmaksā pabalstu bēru gadījumā. Izskaidros arī, kur un pie kā vērsties, lai vienotos par vietu, kur rakt kapu. Pagaidām vēl oficiāli kapsētās nav jāmaksā par kapvietas zemi (izņemot privātās kapsētas). Taču, iespējams, būs jāmaksā par kapa vietas ierādīšanu, arī par kapa rakšanu, ja kapsētā ir šāds pakalpojums. Ja ne, nāksies privāti meklēt kapa racējus. Ar kapsētas apsaimniekotāju jāvienojas par dienu un laiku, kad notiks bēres. Šī vienošanās obligāti jāievēro, lai nerastos pārpratumi, jo vienā un tajā pašā dienā var notikt vairākas bēres. Kapliča būs vajadzīga visos gadījumos.
Ģimeņu kapu laukumos var veidot jaunus apbedījumus uz jau esošajiem. Taču to drīkst darīt tikai tad, ja vecais apbedījums ir jau noteiktu laiku (aptuveni 20 gadus). Arī par to informēs kapsētas apsaimniekotājs.
It kā viss būtu skaidrs, bet gadās arī pārpratumi. Visi zinām šausminošus nostāstus par to, ka kāds izracis kapu svešas ģimenes kapu laukumā. Gadās arī, ka pabalstu bēru rīkošanai pašvaldībā saņem, izlieto un bēres nesarīko. Tie, protams, ir ārkārtēji gadījumi. Visos tomēr izeju no situācijas rod. Nav vēl bijis tā, ka kāds cilvēks būtu palicis neapglabāts.
Firma nodrošina servisu
Protams, ir ļoti ērti, ja apbedīšanas firma parūpējas par visu. Būtiski arī – cik tas maksā? Par to jāvienojas iepriekš. Atkarībā no samaksas būs pakalpojumu serviss, sēru atribūtika. Bēres – tas nav tikai zārks. Jāpadomā arī par mūža māju noformējumu, par krustu, ko likt uz kapa. Par “skuju ceļu”, kas ved uz apglabāšanas vietu. Būtiska ir arī sēru mūzika. Neiztikt bez izvadītāja. Tas var būt mācītājs.
Varbūt kāds teiks, ka tas viss ir pārspīlēti. Vajag kapu, zārku un mācītāju. Tas arī viss. Taču tradīcijas ir jāievēro. Ir jāzina, kā jāstāv goda sardzē, kā jānes zārks, kā tradicionāli un gaumīgi jānoformē sēru pasākums. Aizgājējs ir pelnījis, lai to pavada mūžībā ar godu, tāpēc paļausimies uz profesionāļiem.
Nevar nepiekrist, ka būtiski, lai bēres būtu sirsnīgas. Tas nozīmē, ka ar profesionālo bēru organizēšanu nevajadzētu pārspīlēt. Dzirdēts par bērēm, kur netrūcis nekā, viss noritējis pēc “dzelžaina scenārija”, taču nav bijis ne īstu sēru, ne līdzjūtības. Tāpēc bēriniekiem asaras lijušas par aizgājēju, kas zemes klēpī guldīts tik “aukstā atmosfērā”, bez mīlestības.
Sēru mielasts nav obligāts
Senāk bērēs bagātīgi klāja galdus – ar siltajiem ēdieniem, ar alkoholu. Arī tā ir tradīcija. Pie kopīga galda sarunas sasilda gan aizgājēju, gan viņa tuviniekus. Tas palīdz no sērām atgriezties dzīvē, domāt par nākotni saistībā ar pagātni. Tas palīdz atrast jēgu un prieku turpmākajai dzīvei. Bēru galds – tā ir arī kolektīvās kopības sajūta. Saka taču, ka dalīta bēda ir pusbēda. Turklāt cilvēks, kas sēro, nejūtas viens šajā brīdī. Tas ir ļoti svarīgi.
Tomēr prakse liecina, ka bēru mielastus rīko arvien retāk. Ne jau tāpēc, ka negribētu. Vienkārši – nav materiālo iespēju. Tas nozīmē, ka bēru viesu cienāšana notiks turpat kapsētā. Parasti tas ir pīrādziņš vai kūka, kafijas krūze vai glāzīte stiprāka dzēriena.
Uz bērēm nāk nelūgi
Ja cilvēks mums ir bijis svarīgs, ja vēlamies to pavadīt pēdējā gaitā, varam uz bērēm nākt nelūgti. Labas gribas vadīti vēlamies paust līdzjūtību. Tas jādara ar pietāti, ievērojot tradīcijas.
Šo cieņu apliecinām, izvēloties ziedus vai sēru vainagu, ko nolikt uz kapa. Iespējams, noliekot ziedus, būs jāsaka atvadu vārdi. Tie jāpārdomā, lai godinātu aizgājēja piemiņu un nesāpinātu, neaizvainotu palicējus – tuviniekus. Bēres ir ceremonija, kurā mācāmies samierināties ar nāvi, domājot par mūžību. Par to, ka kādreiz varbūt tiksimies. Šādā gaisotnē arī jāatvadās no cilvēka, kas devies uz aizsauli.
Ja nav iespējas atvadīties no aizgājēja tieši, tad varam to darīt, paužot līdzjūtību tuviniekiem, sēru sludinājumā laikrakstā. Varam arī paust līdzjūtību, satiekot tuviniekus, vai telefoniski.
