Bērnībā bieži spēlēju skolu. Pati biju skolotāja, rotaļlietas – skolēni, klase – dzīvojamā istaba. Biju iekārtojusi klases žurnālu, kurā skanīgākos vārdos nosaucu teicamniekus, bet sliņķiem izraudzījos tādus, kuri pašai nepatika.
Tolaik skolotājs, tāpat kā šodien, man šķita ļoti gudrs, cienījams un respektējams cilvēks. Joprojām neesmu aizmirsusi savu pirmo klases audzinātāju, glabāju atmiņas par skolotājiem, kuriem piederas apzīmējums “labākais skolotājs” un “mīļākais skolotājs”. Joprojām nebeidzu apbrīnot šīs profesijas cilvēkus, jo skola nav tā iestāde, par kuru var aizmirst, tiklīdz aizvērtas tās durvis. Uzskatu, ka skolotāji ir varoņi, jo viņiem ne tikai jāpalīdz bērnam apgūt mācību viela, bet bieži vien jātiek galā ar problēmām, kuru risinājums patiesībā būtu jārod vecākiem. Pieredzes bagāti un kvalificēti pedagogi būs vajadzīgi vienmēr, jo mēs taču negribam, lai Latviju nākotnē dēvētu par analfabētu valsti tikai tāpēc, ka mums trūkst pedagogu, jo skolotāju sastāvs salīdzinoši ir novecojis, bet jaunie šo arodu izvēlas nelabprāt. Nekad neesmu šaubījusies arī par to, ka skolotājus nespēs nobiedēt dažādi draudīgi paziņojumi par gaidāmo bezdarbu, skopo atalgojumu un citu. Par to liecina arī kāda pagasta izglītības iestādes pedagogu izteikums, ka viņi ir gatavi strādāt pat par krietni mazāku atalgojumu, jo jūtas atbildīgi par nākamajām paaudzēm. Skolotājs – tā ir misija un diagnoze šā vārda labākajā nozīmē, tāpēc esmu pārliecināta, ka būs bērni, kuri bērnībā labprāt spēlēs skolu, bet pieauguši spēli pārvērtīs realitātē.
