Starp cilvēkiem un vēsturi pastāv kopsakarība. Tās centrā atrodas arī bijušais kolhoza “Kalniena” priekšsēdētājs Jānis Pērkons.
Starp cilvēkiem un vēsturi pastāv kopsakarība. Tās centrā atrodas arī bijušais kolhoza “Kalniena” priekšsēdētājs Jānis Pērkons.
Vīram, kurš pēc diviem gadiem atzīmēs 80. dzimšanas dienu, nav viegli izdzēst no atmiņas 2. pasaules karā pārdzīvoto. Vairākos fotoalbumos izkārtotās melnbaltās fotogrāfijas, kurās viņš skatāms kopā ar labākajiem darba darītājiem dažādos kopsaimniecības gadu pasākumos, nemitīgi atgādina, ka bija tāds laiks, tāda vara un tās diktēta kārtība, kas ikvienu, kas ne-prata vai nevēlējās pildīt pienākumu, piespieda un iemācīja.
Nav viegli pēc gadiem izsvērt pagātni un šodienu, strikti nodalot, kas toreiz bija labs, bet tagad – slikts un otrādi, tāpēc Jānis Pērkons mēģina rast kopsaucēju, kas nav vieglākais uzdevums.
Slēpjas Ušuru purvā
“Esmu Otrā Pasaules kara dalībnieks,” lepni saka J.Pērkons. “Nekaunos stāstīt, ka leģionā tiku paņemts pēdējā brīdī. Bet tad, kad uz dažām dienām palaida mājās, iebēgu mežā, lai leģionā neatgrieztos. Vēl ar diviem puišiem no Jaungulbenes pagasta slēpāmies Ušuru purvā. Atceros, kādā vakarā mūs ielenca vācieši. Tikai brīnumainā kārtā, izvairoties no vajātājiem un bīstamajiem purva akačiem, no ielenkuma izdevās izbēgt. Pēc dažām dienām meža un purva stūri, kur mitinājāmies, atbrīvoja Sarkanā armija. Sākās jauni pārdzīvojumi, jo man nebija nekādu dokumentu, vienīgi izziņa par iesaukumu leģionā. Tiku pratināts, jo domāja, ka esmu izlūks. Tā ir neliela epizode, kam sekoja citas.”
Viņš stāsta par to, kā pēc Jaungulbenes pagasta atbrīvošanas no vāciešiem, mobilizēts Sarkanā armijā, kā Kaļiņingradas apgabalā Višņevoločakas pilsētā apguvis iemaņas kara mākslā, lai no turienes pēc mēneša dotos uz fronti Polijā.
“Sarkanā armija strauji virzījās uz priekšu. Piedalījos Kēningsbergas aplenkumā. Saslimu, tāpēc nebiju klāt Berlīnes ieņemšanā, bet tiku nosūtīts uz hospitāli Austrumprūsijā, kur sagaidīju kara beigas. Esmu pateicīgs liktenim, ka tas mazināja kara laika smagumu, nevajadzēja iet cīņā kā brālim pret brāli vai dēlam pret tēvu. Man laimējās, jo biju dzīvs un atgriezos mājās, bet daudzi nepārnāca,” klusi bilst J.Pērkons.
Vispirms bijis ierindas darba darītājs
Pēc kara kādu laiku Jānis rosījies vecāku saimniecībā Jaungulbenes pagastā, tāpēc par sevi saka, ka esot ierindas darbu veicējs. Lai gan 20 hektāri lauksaimniecībā izmantojamās zemes neesot milzu platība, tomēr arī tai vajadzējis gan laiku, gan spēku.
“No 1960.gada desmit gadus kolhozā strādāju par brigadieri, tur iemācījos organizēt un vadīt citu cilvēku darbu. Neklātienē izskolojos par agronomu. Brigadiera amats un agronoma diploms kļuva par pamatu kopsaimniecības “Virāne” priekšsēdētāja amatam, ko godprātīgi veicu 14 gadus, līdz laikam, kad “Virāni” apvienoja ar kolhozu “Ļeņina ceļš”. Tad kļuvu par saimniecības vadītāju “Kalnienā”, tur strādāju deviņus gadus. Lauku darbi man nav sveši. Tos vienmēr esmu centies paveikt ar mīlestību, jo zemei tāpat kā cilvēkam vajadzīgs mīlestība,” uzskata bijušais kolhozu priekšsēdētājs. Viņš lepojas, ka deviņu gadu laikā kolhozu “Kalniena” izdevies pietuvināt rajona vidējo saimniecību skaitam, jo pirms tam tā kopējā ranga tabulā atradusies lejasgalā, un atzīst, ka darbs ar cilvēkiem nekad nav viegls. Tas prasa sapratni, stingrību un spēju uzslavēt.
Sapņojis par personisko māju
J.Pērkons nenoliedz, ka vienmēr bijis pārliecināts – viņam būs personiskā māja. Pārliecība pieņēmusies spēkā pēc vecāku māju nopostīšanas, īstenojot meliorācijas projektus. 1982.gadā ielikts pirmais pamatakmens.
“Biju kolhoza priekšsēdētājs, tāpēc toreiz man vajadzēja atskaitīties par katru ķieģeli, dokumentāli pierādot tā izlietojumu. Šodien par miljoniem uzceļ pilis, bet nevienam nerūp, kur gūti tādi līdzekļi. Šodien pazūd miljoni, arī tas nevienu neinteresē. Daudz esmu par to domājis. Sāp sirds, kāpēc tāda netaisnība. Nenoliedzu, ka man kā saimniecības vadītājam bija daudzas priekšrocības. Nebija problēmu sarūpēt transportu, rast celtniecības speciālistus un tamlīdzīgi,” stāsta J.Pērkons. Viņš piesauc vairākus gadījumus, kad par viņu rakstītas sūdzības un adresētas toreizējai partijas komitejai. Kopš tā laika gūta pārliecība, ka latviešiem diemžēl piemīt tādas īpašības kā skaudība un nenovīdība. Par spīti tām, J.Pērkons šodien ir lepns, ka palicis neuzvarēts, tomēr izteikumos jaušas aizvainojums.
Šodien manīgi spēlē citu lomu
“Tā bija kļūda, ka, Latvijai kļūstot neatkarīgai, bijušos saimniecību vadītājus uzskatīja un no augstām tribīnēm dēvēja par “sarkanajiem baroniem”. Nevajadzēja kolhozus uzreiz tik strauji likvidēt. Šim procesam vajadzēja notikt pakāpeniski un nesteidzīgi. Bet, kas notika? Tiklīdz palaida grožus vaļā, visu sāka demolēt un nepārdomāti izsaimniekot. Šodien šai rīcībai ir daudz piemēru. Neesmu vienīgais saimniecības vadītājs, kurām sāp sirds par to, kāda postaža valda laukos, kur kompleksi ir bez jumtiem, logiem un durvīm, mehāniskās darbnīcas – pamestas, un krūmos un zālē ieaugušas. Viens komplekss ir nieks pret tām daudzstāvu rūpnīcām Rīgā, kuru cehi ir tukši. Vai kāds spēj saskaitīt, cik cilvēku tā rezultātā Latvijā palika bez darba? Te nu ir manīgu vīru prasme vienā mirklī “apmest” kažokam otru pusi, lai kļūtu par citu lomu spēlētājiem neatkarīgā valstī. Tagad izliekamies, ka esam aizmirsuši, ka kolhozu gados visi bijām vienādi. Vai kāds kolhoza vadītājs bija miljonārs? Nebija. Bet, cik miljonāru ir tagad? Simtiem. Pasakiet, kur ir taisnība! Vai latviešu tauta gribēja tādu demokrātiju?” J.Pērkons vērtē situāciju.
Vienkāršo tautu atstāja neziņā
Sirmais vīrs ir viens no mūsu tautas daļas, tāpēc viņam nav saprotams, kāpēc cilvēkiem, kas visu mūžu godprātīgi strādājuši, šodien jāiztiek ar niecīgu pensiju. Ne katram pietiek uzņēmības, lai cīnītos par katru santīmu tās palielinājumam, lai pa mēnešiem un nedēļām dokumentēti pierādītu darba stāžu. Šodien, sekojot politiskai un ekonomiskai informācijai, J.Pērkons meklē un nerod atbildi jautājumam, kā cilvēks gada laikā spēj gūt 30 000 latu peļņu? “Vai vienam cilvēkam ir pa spēkam strādāt 12 darbavietās? Muļķības! Tā ir vienkāršās tautas muļķošana un atstāšana neziņā. Vai kāds no valdības vīriem ir atbraucis uz laukiem un paskatījies, kā dzīvo jaunās ģimenes, kādos apstākļos – vecie ļaudis? Neviens viņus tālāk par pilsētu nelaiž, jo baidās augsto viesis šokēt,” viņš pauž sašutumu. “Ja tas būtu bijis manos spēkos, nepieļautu valsts izlaupīšanu. Cilvēki gadiem krāja naudu savām vecumdienām. Notika naudas reforma un visi vienā brīdī kļuva nabagi. Kurā valstī vēl tā bija, ka maiņas attiecības veidoja 1: 200. Kad par to jautāju Saeimas deputātiem, neviens nevarēja atbildēt. Diemžēl ir piepildījušies mana tēva kādreiz teiktie vārdi, ka pār pasauli valda tas, kam ir nauda,” secina J.Pērkons.
Viņaprāt, ja kāds saka, šodien esot grūti sameklēt labu strādnieku, tas ne vienmēr ir taisnība. Vaina ir zemais atalgojums.
Baidās no lieluma un varas vīrusa
Bijušais kolhoza priekšsēdētājs ir domājis arī par to laiku, kad Latvija kļūs Eiropas Savienības dalībvalsts. Viņu biedē to cilvēku rīcība, kas stūrēs šo vareno Eiropas kuģi. “Viss būs atkarīgs no cilvēkiem. Ja Eiropas Parlamentā pie varas būs tādi cilvēki, kā mums šobrīd Latvijā, tad neko labu negaidu, jo veidosies miljardieri, bet tie nevar pastāvēt, ja nav nabagu. Ceru, ka visi neslimos ar “lieluma un varas slimību”, tad būs labi,” prāto J.Pērkons. Savulaik viņu nebiedējusi kolhozu, tāpēc nav satraukuma arī par pagastu apvienošanu, jo viss būs atkarīgs no cilvēkiem. No viņu prasmes dalīties ar citiem, no sapratnes un vārdu noteiktības.
“Priecāšos par katru jaunu cilvēku, kas ienāks politikā, ja viņš būs dvēseles cilvēks. Šodien mums ir daudz gudru un izglītotu cilvēku. Ja viņu darbs būs labi atalgots, neviens uz ārzemēm strādāt nebrauks, pretējā gadījumā gudros prātus zaudēsim. Uz dzimtenes patriotiem vien balstīties nevaram.”
Nebaidījies rīkoties pa savam
Politika J.Pērkonam nekad nav bijusi sirdslieta. Mūžā noteicošais vienmēr bijis darbs un vēlme, lai visi varētu labi un pārtikuši dzīvot. To viņš novēl visiem. Bezdarba problēmas atrisināšanu Gulbenē viņš redz, jaunu ražotņu atvēršanā.
“Ir pienācis pēdējais laiks būvēt kādu rūpnīcu vai vismaz tās filiāli. Gulbenē nav ne augstu kalnu, ne dziļu leju, tāpēc ne visus tā piesaista, bet tiklīdz būs ražotne, cilvēkiem būs darbs un pilsēta attīstīsies ievērojami straujāk. Ja neko jaunu nebūvēsim, ar laiku zaudēsim to pašu, kas radīts padomju gados.”
J.Pērkons vienmēr bijis drošs un pārliecināts par savu taisnību un nebaidījies rīkoties tās vārdā pat tad, ja saņemtas citas norādes. “Aklām pavēlēm neklausīju, jo aplama rīcība bija pretrunā ar manu sirdsapziņu.
