Slimība ne reti piezogas kā zaglis – klusi un nepamanāmi.
Slimība ne reti piezogas kā zaglis – klusi un nepamanāmi. Kaut gan šādi tādi slimības simptomiņi Ernai bija jau labu laiku: krūtīs pa reizei iesmeldzās, ātrāk iepukstējās sirds, elpa tā kā aizsitās, smagāku nešļavu stiepjot, tomēr ārstu viņa apmeklēja tikai šodien, kad bērni vairs nelikās mierā un pat kategoriski pieprasīja paklausīt, un znots, vienmēr aizņemtais Egils, aizveda viņu ar savu mašīnu uz poliklīniku. Ģimenes ārsts Ernu izmeklēja, iztaisīja kardiogrammu un nekavējoties norīkoja uz slimnīcu: aizdomas par sirds infarktu… Ernu no poliklīnikas taisnā ceļā nogādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Vai tad viņa bija tik neglābjami slima? Arī pie uzņemšanas sanitārs viņu iestīvēja ratiņkrēslā un aizstūma tieši uz nodaļu. Tātad bija noticis kas ārkārtējs un viņas veselība un pat varbūt dzīvība karājās mata galā, kaut vēl vakar viņa domāja slimībai nepadoties: nervi un viss! Cilvēks gan domā, bet dara Dievs! Varbūt nāve tiešām jau skatījās uz viņas pusi? Viņa nepadosies! Ja nu paties” pēdējā stundiņa klāt? Viņa padevās un ļāvās noteiktajai kārtībai.
Gultas režīms, sistēmas, injekcijas, izmeklējumi un zāles. Ar katru brīdi viņa jutās nervozāka un nervozāka. Visvairāk viņu kaitināja: to nedrīkst un to nedrīkst! Te viņa vairs nebija nekas. Pat uz poda viņu uztupināja personāls. Tikai karotes cilāšana tika atzīta par vienīgo piemēroto nodarbi. Viņas vienmēr tik aizņemtie bērni tagad nāca uz slimnīcu pārmaiņus vairākas reizes dienā, mierināja, čubināja un visādi lutināja. Vārdi, ko viņa sen bija gribējusi dzirdēt, tagad bira kā no pārpilnības raga: – Mīļā mammīt! Vai tu ko nevēlies? Vai tev ir ērta gulta? Kuru tu vislabāk gribētu, lai pie tevis atnāk?
Gardumu pilns naktsgaldiņš. Tāda uzmanība nelikās labs simptoms. Vai tiešām kaulainā gribēja viņu te sagūstīt un aizvest uz labākiem medību laukiem? Erna pati atkal jutās gandrīz labi. Nekas nesāpēja. Varbūt tas bija no apkārtējo gādības un medikamentiem? Nervi un tikai nervi ir visam pamatā! Velns varbūt nemaz nebija tik melns kā to zīmēja! Ārsts arī bija tik mierīgs un skaidroja, ka viss ir gandrīz kārtībā, ka sirsniņa tikai uz laiku ir saniķojusies un tā tālāk… Ārsti jau prot tos svētos melus. Ticēt vai neticēt tādiem saldiem vārdiem, ka viss ir kārtībā, bija tikai viņas darīšana. Un Ernai gribējās ticēt. Tomēr katru rītausmu viņa tagad sagaidīja ar domu, ka tā var būt arī pēdējā. Vēl tik daudz nebija pateikts mīļajiem, vēl tik daudz bija darāmā un kārtojamā. Kad viņa ierunājās meitai par savu pēdējo goda kārtu, ar kuru stāties Visaugstākā priekšā, meita pārvērta to par neizdevušos joku un runa palika pusceļā. Erna neesot nekāda vecenīte un vēl dzīvošot daudzus gadus, līdz tam šodien noliktās mirstamās drēbes būšot laikazoba sagrauztas. Viņas infarktiņš, kā sakot ārsti, esot mazs, maziņš, gandrīz nekas. Slimība pilnībā atkāpšoties, tikai turpmāk esot jādzīvo citādāk. Kā? To Ernai vēl neviens nebija izskaidrojis.
Erna sāka iepazīties ar palātas kaimiņienēm, iesaistīties sarunās, lai domas par slimību attālinātu. Te taču katram bija sava sāpe, sava slimība. Sarunas nomierināja, un domas kļuva gaišākas. Ne viņai vienai ir infarkts, un pret visiem te personāls izturējās vienādi uzmanīgi.
Laiks gāja, un arī slimība sāka pamazām atkāpties. Erna jau staigāja un jutās pilnīgi vesela. Kardiogrammas uzrādīja uzlabošanos. Tuvojās viņas brīvlaišanas diena. Daudzi slimnieki, ar kuriem viņa bija kopā sākumā, jau bija mājās, daži vēl tikai gatavojās slimnīcu atstāt. Sarunas iegriezās par pateicības izteikšanu personālam. Vieni aiznesa konfekšu kastes, citi – ziedus, daži, likās, nenesa neko un pateicības pat nepieminēja. Erna runāja ar meitu, bet viņa atteica, ka par to galvu slimniekam neesot jālauza. Jā! Viņas bērni zināja, ko runāja. Arī oficiālo samaksu par slimnīcu veica meita. Summa sanāca visai pieklājīga. Dārga aparatūra un analīzes, procedūras un speciālistu konsultācijas – viss tika saskaitīts. Viss tagad maksā tik, cik maksā. Kaut kāda naudas stūķēšana personāla kabatā Ernai likās nepieņemama. Ja nu atsaka, atgrūž, norāj un kaunina? Ja nu dotais izliekas nepiemērots? Arī pateicības presē likās tikai tāda banalitāte, kas ar gadiem avīžu slejās parādījās retāk un retāk. Tas noderēja tikai kā ārsta – iesācēja publisks slavinājums un reklāma. Šo domu Erna atmeta. Tas tāpat maksāja naudu, un nemaz ne tik mazu, ja avīze bija solīda.
Izrakstīšanās dienas rītā Ernu vēlreiz izmeklēja ārsts: uzmanīgs un visādi pievilcīgs dakteris. Padomi, vesela recepšu kaudze un brīdinājums pie vismazākajām slimības pazīmēm nenovilcināt laiku un vērsties pie ģimenes ārsta. Ne uz ko citu kā pliku “paldies” palātā Erna nebija gatavojusies. Ārsta rokasspiediens bija stingrs un uzmundrinošs.
Pēc brītiņa, kad Erna jau bija sapakojusi visas savas slimnīcas lietas maisiņos un gaidīja ierodamies znotu, palātā tikpat kā lidot ielidoja nodaļas vecākā māsa.
Vai jūs aploksni esat sagatavojusi? – viņa bez jebkādiem aplinkiem vērsās pie Ernas.
Kādu aploksni? Es ne uz ko tādu neesmu gatavojusies… – Erna samulsusi nomurmināja.
Uz tik klaju izspiešanu viņa nebija gaidījusi. Kāda nekaunība no māsas puses! Avīzēs raksta par šā kaitīgā ieraduma izskaušanu, un te…
Viņas samulsumu laikam pamanīja arī māsa: – Jūs mani pārpratāt! Vai tad jums iepriekš nepaskaidroja? Mums jāsūta izraksts par jūsu slimību ģimenes ārstam. Tur vajadzīga aploksne. Ja mēs gadā tam tērēsim kaut vai tikai divdesmit divus santīmus, pasta pakalpojumiem par katru slimnieku, summa sanāks pietiekami liela. Mēs esam spiesti dzīvot taupības režīmā. Mūsu slimnīcā ārstējas gadā tūkstošiem slimnieku.
Kad māsiņa izgāja, palātā sacēlās vesela jautrības pauze: tad, redz, kāda tā aploksne dakterim! Redz, kādi laiki pienākuši, ka slimnīcās rēķina katru santīmu! Redz, kāds ir tas kapitālistiskās saimniekošanas veids! Kas santīmu netaupa, tas pie lata netiek! Katram bija savas emocijas.
Es gan domāju, ka tā ir tikai tāda māžošanās ar tām tukšajām aploksnēm! – noteica Ernas kaimiņiene Vallija. – Katrs mediķis vēlas pierasto naudas aploksni kā pateicību, tikai skaļi nesaka, nedrīkst. Es zinu, kā ir ar aploksni dakterim, un kā ir, kad bez! Bet viss jau ir atkarīgs no cilvēka, kurš dod un kuram dot. Man, par piemēru, nav ko dot! Un es varu pasniegt tikai siltu pašadītu zeķu pāri un ar to pašu pateikt “paldies”!
Ernas znots aizgāja uz kiosku, nopirka desmit pasta aploksnes ar markām. Vienu bija tā kā kauns dot. Lai tiek arī par tiem, kam nav līdzi sīkas naudas! Arī viņš līdz šim neko nebija dzirdējis par pasta pakalpojumu apmaksu slimnīcā. Sīkums, bet vērā ņemams!
