Gulbenes katoļu draudzes locekļi 20. un 21. septembrī devās svētceļojumā uz Kurzemes ievērojamākajām baznīcām, kā arī apmeklēja jaunuzcelto baznīcu Grobiņā un Pāvilostā.
Gulbenes katoļu draudzes locekļi 20. un 21. septembrī devās svētceļojumā uz Kurzemes ievērojamākajām baznīcām, kā arī apmeklēja jaunuzcelto baznīcu Grobiņā un Pāvilostā. Svētceļojumu vadīja Bērniņa Jēzus māsa karmelīte Vianneja.
“Šis bija pārdomu un lūgšanu laiks, kurā iepazināmies arī ar Kurzemes katoļu baznīcas vēsturi. Mūsu draudzes locekļi tradicionāli katru gadu dodas svētceļojumos. Esam apmeklējuši Vidzemes un Latgales katoļu baznīcas, tomēr šajā ceļojumā valdīja īpaša gaisotne,” saka Gulbenes katoļu draudzes locekle un kora dalībniece Māra Bormane.
Iepazinušies ar kapelu Brocēnos un Saldū ar jaunās baznīcas celtniecību, svētceļotāji devušies uz Lēnu baznīcu, kas ir viena no vecākajām baznīcām Kurzemē – celta 1750.gadā. Puisis, kas pavadījis svētceļotājus pa Saldus rajonu un tā baznīcām, iespējams, apzināti Lēnas baznīcā neatradis elektrības slēdzi. Visu vakaru viņi dievnamā pavadījuši sveču gaismā, dziedot dziesmas un lūdzoties. “Bija sajūta, ka mūs pārņēmusi burvestība. Nereālas izjūtas radīja vecās mūra sienas un augstie griesti. Šajā baznīcā ir sens krusta ceļš – viens no vecākajiem Latvijā. Gleznās attēlots Jēzus ceļš uz Golgatu,” atceras M. Bormane.
Uzrunā bīskaps
Liepājā Svētā Jāzepa katedrālē, kurai 1996. gadā nosvinēta 100 gadu jubileja, dievkalpojumā svētceļniekus sagaidīja bīskaps Vilhelms Lapelis un vairākas reizes sprediķī akcentējis, ka svētajā misē piedalās cilvēki no tālienes, kas meklē Jēzu un vēlas iepazīties ar Kurzemes baznīcām.
18. gadsimtā Liepājā uzbūvēja nelielu baznīcu. No tās Jāzepa katedrālē saglabāts tikai Dievmātes altāris. Dievnamu grezno seni, ozolkokā griezti soli un biktskrēsli.
Gulbenieši apmeklējuši arī jauno Svētā Meinarda baznīcu Liepājā, ko pēc izstādes “EXPO 2000” Hannoverē Latvijai dāvāja Vatikāns. “Tā ir moderna un neierasta baznīca. Esam pieņēmuši senlaicīgās baznīcas, bet modernās tikai retais uzņem ar sajūsmu. Cilvēkiem grūti lauzt stereotipu. Meinarda baznīcā aktīvi darbojas dominikāņu māsas. Viņas vada svētdienas skolu, dažādus atpūtas un sadraudzības vakarus. Rūpējas, lai draudzes locekļi cits citu labāk iepazītu,” atzīst M. Bormane.
Baznīca laivas formā
Jaunuzceltā Grobiņas baznīca ir laivas formā, kas simbolizējot grēku plūdus, kuros šķirstā izglābās tikai Noass ar tuviniekiem, kas klausīja Dievam. “Grobiņas draudzes vecākā ar mums diskutēja par jautājumiem, kas aktuāli daudzās draudzēs, arī Gulbenes – par jauniešu iesaistīšanu draudzes darbā. Viņi ne vienmēr baznīcā jūtas pieņemti un droši. Ja viņi kādu laiku to cītīgi apmeklē un darbojas svētdienas skolā vai korī, tad ar laiku uz dievnamu nāk arvien retāk. Baznīcā ir jāmeklē jaunas darba formas ar jauniešiem, lai viņus aktivizētu un radītu vēlmi draudzes dzīvi darīt interesantāku,” domā Māra.
Grobiņas baznīca veltīta svētās Brigitas godam. Baznīcā novietots vienkāršs koka krusts, kas savulaik tur nogādāts no Latgales. Šajā baznīcā ir īpatnējs kristību trauks – uz akmens iemontēts stikla trauks. Mazi bērni skrien pie šī trauka un ar pirkstu vēlas pieskarties ūdenim, tomēr tas atduras pret stiklu. Latvijā neesot otra šāda kristību trauka.
Iet sarunāties ar jūru
Pāvilostas jaunā baznīca uzcelta par kāda Austrālijas katoļu priestera ziedotajiem līdzekļiem. Šajā draudzē katra mēneša 13. datumā skaita rožukroni Fatimas dievmātes godam. Viņi praktizē aizlūgumus baznīcā, kad katrs dievlūdzējs var uzrakstīt un pie altāra nolikt savu lūgšanu, kuru priesteris mises laikā nolasa. M. Bormane atzīst, ka šādu tradīciju iecerēts ieviest arī Gulbenes katoļu baznīcā.
Jūrkalnes katoļu baznīca atrodas vietā, kur pirms vairākiem gadu simtiem avarējis kuģis. Tagad baznīca atrodas tikai dažus simtus metru no jūras. Baznīca celta 1780. gadā. Arī dievnamā stāv veca kuģa modelis.
“Piegājām pie stāvajiem jūras krastiem. Jūra bangojoša un nemierīga, tā lika aizdomāties par savu nevarību un vienu vareno, kas rada visu,” atzīst M. Bormane.
Ciemojas pie suitiem
Alsunga, kur savulaik kalpojis kardināls Julians Vaivods, ir otra vieta Latvijā (arī Skaistkalne), kur nenotika reformācija. Katolicisms šajā apgabalā pastāv kopš laikiem, kad jezuītu mūki tur dibināja skolas. Tā apvidus ļaudis sāka dēvēt par suitiem (vāciski – jesuit). “Agrāk šī baznīca dēvēta par cepuru baznīcu, jo vīri, atnākuši uz dievnamu, cepures novietojuši uz platajām logu nišām . Tur kalpojošais priesteris smējās, ka tagad baznīcēnus var dēvēt par lakatiņu draudzi, jo cilvēki novadu mazo darba iespēju dēļ pamazām atstāj un paliek tikai Alsungai uzticamākie ļaudis – sirmās sievas,” stāsta Māra.
Uz biktskrēsla – hercogs
Kuldīgas katoļu baznīca celta 1640. gadā Svētās Trīsvienības godam. Gulbenes svētceļnieki tur piedalījušies kādas ģimenes kristībās. Tā ir oriģināla baznīca, kas nemainīgi saglabājusi visu, ko dažādi laikmeti atstājuši. Tajā ir unikāli altāri, kas saglabājušies no baroka, rokoko un klasicisma laikmeta.
Vienā no altāriem attēlotas Jēzus ciešanas. Tā ir vienīgā glezna Latvijā, kur parādīts, ka sāpju brīdī Jēzu stiprina eņģeļi.
Šajā baznīcā esot biktskrēsls, kas veidots 1691. gadā. Neuzmanīgi paskatoties, šķiet, ka uz tā izgriezta Jēzus seja. Tikai vietējie zina, ka tas esot hercoga Kazimira attēls, kas sevi vēlējies paaugstināt gandrīz Dieva statusā.
“Kuldīga uzcelta svētītā vietā. Tur savulaik bijusi pagānu svētvieta ar upurvietām. Vēl joprojām Kuldīga esot nemieru pilsēta, varbūt pat kareivīga. Vietējie uzskata, ka tādu to darot tur dzīvojošās vikingu atvases,” saka M. Bormane.
Lieldienās Kuldīgā rīko lielo krustaceļu pa pilsētu. Tajā piedalās ne tikai katoļi, bet arī citas draudzes. Stāsta, ka reiz Lieldienās bijis lietus, bet ticīgā tauta devusies krusta ceļā. Pie stacijas, kad Jēzus pie krusta nomirst, pēc tradīcijas visiem bijis jāmetas ceļos. Priesteris necerējis, ka ļaudis būs gatavi zemoties un ceļos nomesties dubļos. Tomēr visi kā viens lūgušies un ļāvušies debesu vadībai. Lielais koka krusts, ko krustaceļa sākumā nesis priesteris, kļuvis viegls.
