Ne reizi vien gribas dusmoties uz visu pasauli, katru sastapto cilvēku, taču ne jau viņi ir vainīgi, ka man neveicas. Kāpēc citiem jāpacieš mans sliktais noskaņojums? Arī man netīk uzkrāt svešu negatīvismu, kad neesmu to pelnījusi. Tāpēc pirms vairākiem gadiem pie sienas (tieši gultas kājgalī) pielīmēju lielu lapu, kurā sev apsolījos nedusmoties uz citiem.
Katru rītu mostoties, to uzlūkoju un zināju, kas jādara. Vienvārdsakot, lietas uztvēru vieglāk. Man bija grūta diena augstskolā, daudz lekciju, nogurdinošs pienākums (ik dienu kāds neapmierināts klients), kā arī tuvojās bakalaura darba aizstāvēšana… “Smadzenes uzkarsušas”, nesaskaņas ar draugu, bet es to visu neuztvēru kā pasaules svarīgāko notikumu. Lai cik grūti gāja, saglabāju sevī mieru. Gluži kā gudrās grāmatās aizskaitīju līdz pieci, lai nomierinātos. Man uzlabojās attiecības ar draugiem, ģimeni (mans optimisms uzlaboja arī viņu garastāvokli, jo pirms tam mācēju vien “uzrūkt”), ar smaidu gāju gulēt, jo nebija “jāvārās savā sulā” par varbūt pat nesvarīgiem notikumiem. Iespējams, es pati tos pārvērtu par nenozīmīgiem.
Reizēm jāpieņem situācijas tādas, kādas tās ir.
