“Domājot par krīzi, neesmu vienīgā, kas uzskata, ka tajā ir arī labas lietas. Agrāk, kad bija tā saucamie treknie gadi, daudzi griezās kā vāveres ritenī, dzenoties pēc peļņas, novērtējuma un atzinības, tādējādi daudz kam paskrienot garām. Tagad šai mašīnai nākas piespiedu strauji bremzēt. Daži jau dabūjuši punus, citi sasitušies pamatīgāk vai kāds pagaidām tiek cauri sveikā, bet apstāšanās ir. Šis brīdis ir labs, lai izvērtētu un apzinātos savus resursus, piemēram, attiecības,» pārliecināta psiholoģe Ilze Brakmane, kas profesionālajā darbībā par savu sauc Marte Meo pieeju, ko varētu nodēvēt par labās enerģijas mūžīgo dzinēju.
Bagātību krātuvītes
Marte Meo uzskatu sistēmas pamatā ir apstāties, sajust otru, apzināties savus resursus, izcelt un attīstīt pozitīvo. “Tā, piemēram, mudina uzķert attiecībās skaisto un vērtīgo, ka man patīk būt kopā ar tevi, bet tev ar mani, un turpināt šo labo sajūtu. Te nevajag nekādus burvju trikus,” turpina Ilze, norādot, ka mēs bieži neapzināmies, kāda dabīgi dota bagātību krātuvīte mums pieder, kur rast spēku un drosmi dzīvei. “Katram ir savi talanti un spējas. Vajadzētu vien izsijāt, kas man labi padodas, uz ko es balstos, kas ir manas veiksmes un mācības? Piemēram, pasaku terapijā viens no vingrinājumiem ir “Ražas vākšana”, kad jānosauc lietas un situācijas, kas sanākušas labi un no kurām gūta mācība. Ir vērtīgi noķert šos brīžus un runāt par tiem, nevis stāstīt, kā nav. Vairāk par “jā”!” aicina I.Brakmane.
Prieks caur bērniem
Dārgumu krātuvītē noteikti ir arī attiecības ar pašiem tuvākajiem. “Marte Meo man, piemēram, parādījis, cik lielu prieku var gūt no saviem bērniem. Neskatoties uz krīzi pieaugušo pasaulē, šī ir viņu vienīgā bērnība, un, ja mēs, pieaugušie, iemācāmies dabūt pozitīvās enerģijas lādiņu, kas bērniem piemīt, varam vairot to savstarpējā dialogā,” stāsta psiholoģe, mudinot mammas un tētus apstāties, sajust un ieraudzīt, kas notiek ar viņu atvasēm. Pašlaik daudzi dzīves skrējienā nobremzējuši piespiedu kārtā, tad kāpēc šo laiku neizmantot lietderīgi? Nevajag daudz, lai kopā uzspēlētu ričuraču vai saliktu puzli, teic Ilze.
“Tā vērtība ir iedrošināt cilvēkus izmantot pašu spēkus, lai veicinātu dabīgos attīstības procesus. Marte Meo metodes pamatlicēja Marija Ārts apkopojusi pozitīvās komunikācijas elementus, kas veicina dialogu un attīstību. Apgūstot tos, vecāki var ieraudzīt, kas ir labākais, ko viņi var darīt bērna nākamā attīstības soļa sasniegšanā,” skaidro I.Brakmane, norādot, ka bieži viens no pirmajiem soļiem ir – gaidīšana!
Nelaupīt iespēju attīstīties
“Pieaugušo attiecībās bieži vien var novērot, ka nav laika, piemēram, sagaidīt otra atbildi – partneris vēl tikai domā, kad jau esam viņu pārtraukuši pusvārdā un pateikuši savas beigas. Pietrūkst cieņas vienam pret otru, kaut mēs varētu izbaudīt attiecības kā smalku ēdienu, to vispirms izsmaržojot, nobaudot ar acīm un lēni izgaršojot, nevis ātri norijot,” salīdzina Ilze, piebilstot, ka šāda attiecību kvalitāte daudzkārt dominē arī saskarsmē ar bērniem, kas turklāt laupa iespēju bērnam attīstīties.
“Bieži notiek tā, ka, piemēram, bērns spēlējas, bet kāds no vecākiem jau izdomājis, kā būtu vieglāk, un pats ātri no klučiem saliek mājiņu vai uzzīmē saulīti! Vai arī uzdod mazajam ko praktiski izdarīt, bet beigās to paveic pats, jo nav laika, jāskrien! Tomēr vēlos sacīt – nu nedariet bērna vietā! Tā atvasēm tiek atņemta iespēja mācīties! Ja citādi nevarat, lieciet kaut rokas aiz muguras,” pārliecināta psiholoģe, skaidrojot, ka aktīva gaidīšana nozīmē redzēt, kā bērns uzdevumu paveic, būt klāt, iedrošināt, ja nepieciešams, palīdzēt un pozitīvi apstiprināt. “Tas mazajā rada sajūtu, ka viņš ir svarīgs, ja uz viņu ar tādu interesi gaida. Bērnam aug pašcieņa un pašvērtējums, un viņš iemācās, ka jāgaida arī uz citiem. Tāpat tā ir iespēja vecākiem redzēt un gūt prieku, ka viņu atvasei izdodas!”
Pārtraukt “nē” apli
Ja bērniņš tomēr pretojas un niķojas, tas varētu liecināt, ka uzdevums viņam par grūtu, turpina I.Brakmane. “Dažkārt uzticam darbiņus, ko pēc būtības mazais nevar izpildīt, jo nezina – kā. Piemēram, lai divgadnieks sakārtotu mantas, viņam jābūt apgūtam modelim, kā to izdarīt. Ja tā nav, atvase, visticamāk, teiks “nē”, un parasti vecāki mēdz šo “nē” apli turpināt, ņemoties ap bērna slikto uzvedību. Man patīk teiciens, ka vienmēr nav jāsāk ar sarežģītiem norvēģu adījumu rakstiem, bet ar pavisam sīkām lietiņām, piemēram, – noliec, lūdzu, uz plaukta brokastu krūzīti! Pamanīt, kad mazais to ir izdarījis, un pateikt paldies, apliecinot, ka esmu te, ja tev arī nesanāk, lai ar savu mieru nomierinātu. Tā atkal ir labā sajūta abiem,” norāda Ilze, aicinot ķert un vairot to visos iespējamos attiecību aspektos! Tas gan nav vienkārši, jo pirmkārt liek apstāties, apzināties un sajust, bet alga par to ir bezgala salda!
Nezinu, kā lietot
Lauma, tikko palikusi bez darba: – Palikt pēkšņi bez darba, kad iepriekš esi skrējis teju 24 stundas dienā, strādājis birojā un stiepis darāmo uz mājām, ir ļoti jokaini. Tās, protams, ir arī dusmas un izmisums, bet lielākais trakums, ka nevari sagudrot, ko iesākt ar laiku, kura tagad ir pāri kaklam. Labi, var kapitāli pievērsties mājas darbiem – tīrīšanai, gatavošanai un gludināšanai, bet ko tālāk? Varētu ķerties klāt attiecībām ar bērniem un vīru, bet ir drusku bail, ka nav par daudz, jo visi esam pieraduši riņķot savās orbītās un lietās. Atceros – tas nebija labākais laiks, kad atrados bērna kopšanas atvaļinājumā, viena ar sīci, un diedelēju vīra uzmanību, «uzbraucu», pārmetu, kāpēc viņš ar mani nerunā tā, kā man gribētos utt. Šķiet, abi atviegloti nopūtāmies, kad atgriezos darbā un biju aizņemta ar savām lietām. Iestājās tāds kā līdzsvars. Arī bērniem savas darīšanas – pietika kopā pavakariņot, aprunāties, un viss kārtībā! Pieņemu, ka šis modelis nebija no labākajiem, tomēr mūsu ģimenē darbojās. Bet ko nu? Steidzīgi jāmeklē risinājumi!
