Ir cilvēki, kuriem rit mierīga dzīve, nekas īpašs it kā nenotiek. Man katra diena liekas kā piedzīvojums vai arī es vienkārši ievēroju un pievēršu lielāku vērību tam, kas notiek man apkārt. Man patīk šīs ikdienišķās lietas, jo es tās piedzīvoju!
Stāvu veikalā rindā pie kases. Priekšā stāv sirms pāris – stalts kungs un sieva, maza auguma, smalka sieviete. Sieva uzliek 20 eiro naudaszīmi un prasītos centus. Kasiere izdod 12 eiro un čeku, kas paliek stāvam uz naudai domātā trauciņa. Vīrs rūpīgi pietur maisiņu, lai sieva varētu sakrāmēt pirkumus. Maisiņā gulst paši lētākie produkti. Nopūšos un nodomāju, ka tā taču dzīvo lielākā daļa mūsu pensionāru. Salikuši maisiņā ēdamlietas, vecīši taisās prom. Aizskaru sievietes roku un saku: “Naudiņu paņemiet!” Tantīte paskatās uz mani neizpratnes pilnām acīm, līdz apjauš, ka tas ir viņai domātais atlikums. Acīs ielīst tāds siltums. “Paldies, meitiņ! Man jau tūlīt būs deviņdesmit gadu, es daudz ko aizmirstu.”
“Nekad nebūtu domājusi, ka jums jau tik daudz gadu. Tik labi izskatāties!” es nosaku. Pagriežos pret kasieri un izstāstu, ko tantīte man ir klusām “uz auss” pateikusi. Sieviete, kura stāv rindā aiz manis, nosaka: “Dievs, dod mums tik ilgi nodzīvot un būt tik možiem!”
Vēl, kārtojot mugursomā iepirkumus, dzirdu, ka vecīši savā starpā pārspriež: tak varēja neko neteikt, paņemtu sev naudu, bet ir vēl labi cilvēki pasaulē. Nosmaidu un dodos uz veikala izeju, pa ceļam vēlreiz mani noķer sirmais pāris un saka paldies, bet es novēlu viņiem stipru veselību, saņemot pretī tādu pašu vēlējumu. Eju uz mājām un smaidu: ja reiz man to ir novēlējis tāds ilgu mūžu nodzīvojis cilvēks, tad tā arī būs!
Aizdomājos, ka tantīte ir tikai 10 gadus jaunāka par mūsu valsti. Tik daudz piedzīvojusi savā mūžā! Šie vecīši ir mūsu dzīvā vēsture, ar savu pieredzi un stāstiem. Mūsu pienākums ir apstāties ikdienas skrējienā un uzklausīt tos, lai neietu zudībā šie savā būtībā unikālie dzīves gājumi.
Lai tev arī stipra veselība un cepure galvā – ārā beidzot ir kārtīga ziema!
