Kādu dienu es uz īsu mirkli noskrēju lejā, kaimiņmājā, pie Rižonkuļa. Gribēju pastāstīt, ka radusies drūma situācija ar makšķerauklu.
Kādu dienu es uz īsu mirkli noskrēju lejā, kaimiņmājā, pie Rižonkuļa. Gribēju pastāstīt, ka radusies drūma situācija ar makšķerauklu. Ieraudzījis manu bēdīgo sejas izteiksmi, Rižonkulis jau pats ieminējās:
– Laikam atkal makšķere satrūkusi. Puis, nebēdā par makšķeri, kad braukšu uz Ērgļu bodēm, nopirkšu pat divas, trīs, tikai apsoli, ka šodien brauksi līdzi uz āpšu medībām.
No prieka vai iegavilējos. Es vēl uzskrēju kalnā pateikt mammai, ka Rižonkulis aicina līdzi āpšu medībās. Mamma vēl paspēja pateikt, lai medībās esmu uzmanīgs un neskrienu uz to pusi, kur stobrs pagriezts.
– Es nemaz neesmu Rižonkulim šaujamo redzējis, – es mammai atsaku.
– Zinu, zinu! Bet, ja jau brauks medībās, ar kaut ko jau medīs. Būs izkalis kādu stroķi.
Kad noskrēju atkal lejā, Rižonkulis jau bija brūno ķēvīti iejūdzis ratos. Kad arī iekrauts viss līdzi ņemamais, sēžamies paši uz piebāztā siena maisa un sākam kratīties uz āpšu kalniņu. Rižonkulis viņu zināja kā piecus pirkstus. Pagājušo rudeni no turienes vienu āpsi atveda, teica, mežsargs esot nošāvis un šim atdevis par ragavu apkalšanu jeb sliecēm jaunu dzelžu uzlikšanu. Toreiz nodīrātais āpsis pagrabā vannītē mirka veselu nedēļu, lai zaudētu āpša smaku, bet pēc tam varot taisīt cepešus un ēst ar gardu muti. Pat karalis nebrāķējot.
Un tā – esam klāt pie āpšu kalniņa. Mežā tāds mazs paugurītis, bet paugurītim visapkārt saalots, dzeltena smilts jau pa gabalu redzama. Rižonkulis ķēvīti piesien pie priedes un noliek zemē klēpi siena, lai ķēvītei nebūtu garlaicīgi, bet pats sāk kraut no ratiem laukā medību piederumus. Nekādu šaujamdaiktu neredzu.
Vispirms Rižonkulis man liek uzvesties un staigāt klusu, lai āpšus neaizbaidītu. Viņš ved mani visapkārt kalniņam, parāda ar pirkstu alas un stāsta, kur āpšiem ir ieejas un izejas. Pēc tam nesam un vienā kalniņa pusē aizbāžam alas ar siena vīkšiem, salaistām sienu ar petroleju. Galvenajai ieejas alai, ap kuru ir visvairāk pēdu, Rižonkulis priekšā nostiprina maisu. Lai āpsis, skrienot laukā, pats ieskrien maisā iekšā.
Rižonkulis paliek stāvot pie alas, kurai maiss priekšā, bet man iedod sērkociņus, lai izdedzinātu alu caurumos iebāztos siena vīkšķus. Vēl man jāuzmana, lai uguns ap alu caurumiem neiet plašumā, ja kas, ar lāpstu jāuzmet liesmu mēlēm smiltis. Lieta ir tāda: degošā siena dūmi ielien alās, kož āpšiem acīs, un tie mūk laukā. Bet … šoreiz āpsis skrien ar tādu švunku laukā, ka nogāž Rižonkuli vēkšpēdus gar zemi un vēl labu gabalu maisu aizvelk līdzi. Rižonkulis, stenēdams un pašu nelabo piesaukdams, raušas augšā, bet āpsis jau lielā gabalā. Arī man gribas smieties, bet atceros apsolītās mašķerauklas un iekožu lūpā.
– Šoreiz nekādas medības nesanāca, – purinādams drēbes, Rižonkulis, nikni pukodamies, paskatās manī. – Būs jābrauc mājās tukšā!
