Vecā paaudze joprojām dod priekšroku pa pastu sūtītām vēstulēm un apsveikumu kartītēm, nevis īsziņām mobilajā tālrunī. Lai arī ar katru gadu manā paaudzē arvien mazāk kļūst sveicamo, šajā saulē palicēji joprojām atceramies cits citu un pagodinām ar īstām vēstulēm. Protams, tādam nolūkam man ir uzkrātas aploksnes, vēstuļu papīrs, kartītes un arī markas.
Pirms gadumijas radiem un draugiem nosūtīju vairākas vēstules. Iztērēju visus savus aplokšņu, kartīšu un pastmarku krājumus. Taču viena no manis sūtītajām vēstulēm atgriezās atpakaļ manā pastkastē. To ieraugot, sirds krūtīs salēcās, jo pārņēma nelāga priekšnojauta. Vai tiešām vēstule vairs nespēja sasniegt adresātu? Biju tā uztraucies, ka devu meitai lasīt, kas rakstīts uz zīmītes, kas piestiprināta vēstulei. Uz zīmītes bija paskaidrots, ka vēstule atgriezta pilnas apmaksas veikšanai. Kā tad tā? Biju nesaprašanā. Uz aploksnes taču biju uzlīmējis pat divas markas! Un vēl par maz? Vēstulē bija tikai apsveikuma kartīte. Vairs nekā. Tātad sūtījums nepārsniedza vidusmēra vēstules svaru. Meita ieteica iet skaidroties uz pastu. Tā arī darīju.
Pastā pagrozīja rokās manu vēstuli un uzreiz pateica problēmas diagnozi. Es esot uz aploksnes uzlīmējis divas 2009.gada izlaiduma markas, katru par 35 santīmiem. Tādas markas diemžēl vairs neesot derīgas. Jābūt par centiem pirktām markām. To dzirdēdams, savā ziņā atviegloti nopūtos. Atļāvos pat pajokot ar pasta darbiniecēm, ka tad jau arī kurpes, ko esmu pircis pirms septiņiem gadiem, tagad jāuzskata par valkāšanai nederīgām. Savāda psiholoģija, vai ne? Bet aizgājušo laiku politiķis Leonīds Brežņevs reiz teica, ka ekonomikai ir jābūt ekonomiskai.
Jaunas markas, protams, nopirku un vēstuli radiniecei Cēsīs, kaut ar novēlošanos, tomēr nosūtīju.
