Liega Kraukle, SIA “Brīnumzālīte” Rankas aptiekas vadītāja: – Aptieka ir tāds pats uzņēmums kā jebkurš, tāpēc tās īpašniekam jābūt cilvēkam, kuram ir nauda. Piemēram, ko es varu izdarīt, ja man nav naudas? Bet tam cilvēkam, kas strādā aptiekā pie letes, noteikti ir jābūt farmaceitam. Arī lielajās aptiekās, kas atrodas pilsētās, noteikti jāstrādā farmaceitiem, jo viņiem ir zināšanas farmācijā. Aptiekās cilvēkiem izsniedz un iesaka medikamentus, nevis desas līkumus. Kaut kur dzirdēju, ka viena sieviete stāstīja, ka esot aptiekas, kur strādājot cilvēki bez farmaceita izglītības. Es personīgi domāju, ka tādu aptieku gan nav. Tas bija pārspīlēti teikts. Ja arī kādreiz tikai uz īsu brīdi aptiekā uzturas kāds telpu uzkopējs vai citas profesijas pārstāvis, tad tas nav patstāvīgais strādnieks aptiekā. Esmu pārliecināta, ka aptieku darbiniekiem, kuri strādā ar cilvēkiem, tomēr ir nepieciešamā farmaceita izglītība. Man ir maza lauku aptieka. Ja te kāds ienāks aiz letes, tad tam noteikti ir jābūt farmaceitam, jo aptieka tomēr nav tikai tirdzniecība. Tās šausmīgās aptieku ķēdes gan man nepatīk, jo tās tikai nosaka ļoti augstas cenas, gluži kā lielveikalu ķēdes.
Vita Krūmiņa, “Lejas aptiekas” vadītāja: – Izmaiņas vērtēju pozitīvi, jo šobrīd Farmācijas likuma 36.pantā, kas nosaka īpašuma tiesības, ir rakstīts, ka ar 2011.gada 1.janvāri aptiekas varēs piederēt tikai farmaceitiem vai pašvaldībām. Ķēžu aptiekām tika doti desmit gadi, lai pārkārtotos, bet ko šīs aptiekas dara? Nevis pārkārtojas, bet piepērk jaunas aptiekas klāt, tāpēc es domāju, ka netiek ievērots Farmācijas likums. Tagad ķēžu aptiekas pieprasa grozīt šī likuma 36.pantu, jo šo aptieku īpašniekiem izmaiņas nav patīkamas. Gaidīsim, ko nospriedīs Saeima. Gulbenē ķēžu aptieka ir ”Mēness aptieka”. Ja, piemēram, aptieka pieder cilvēkam, kurš nav farmaceits, tad komerciālās intereses noteikti ņem virsroku. Bieži vien notiek tā, ka īpašnieks ir tas, kurš farmaceitam nosaka, ko aptiekā tirgot. Īpašnieks slēdz līgumus ar medikamentu piegādātājiem un ražotājiem, kuriem arī ir savas komerciālās intereses, tāpēc viņi savukārt nosaka, ka aptieka drīkst pārdot cilvēkiem tikai šīs konkrētās zāles un aptieku produktus, bet nevienus citus. Tā tiek kropļota farmaceita būtība, jo farmaceits ir tas, kurš cilvēkam iesaka tos medikamentus, kas tiešām ir vajadzīgi, nevis tos, kuru pārdošanā ieinteresēts aptiekas īpašnieks.
Laima Klimona, Latvijas Farmācijas biedrības valdes locekle, Lizuma aptiekas vadītāja: – Es uzskatu, ka aptiekai ir jāpieder Latvijas Republikas pilsonim, kuram ir farmaceitiskā izglītība. Vienalga, vai šis cilvēks ir ar augstāko farmaceita izglītību vai farmaceits – asistents ar koledžas izglītību, laukos, kur aptiekas vēsturiski jau vada aptiekāri ar vidējo izglītību, tās var viņiem piederēt. Ir jāsaprot, ka ar šīm izmaiņām Farmācijas likumā Latvijā grib izsist šo aptieku darbību no mūsu – farmaceitu – rokām, lai šīs aptiekas piederētu aptieku ķēdēm. Diemžēl aptieku ķēdes ir monopolisti, jo šobrīd visas viņu rīkotās akcijas ir ļoti īslaicīgas. Scenārijs ir vienkāršs – kā likvidēt mazās aptiekas gluži tāpat, kā tas tika izdarīts tirdzniecībā, kur lielveikali izstūma mazos veikalus. Viss ir Saeimas rokās, jo Farmaceitu biedrība ir izdarījusi visu, ko vien varēja, aizstāvēdama farmaceitu intereses. Ja neesam saprasti, mēs esam zaudējuši. Mana pārliecība ir, ka viennozīmīgi Latvijas likumus nosaka tie, kuriem ir vairāk naudas. Šobrīd pats ļaunākais ir tas, ka atkal pirms vēlēšanām kāds atceras, ka arī laukos ir aptiekas, ka arī laukos dzīvo cilvēki. Cilvēki, kuri lemj par būtiskām lietām, atkal izspēlē šo kārti savā labā.
