Protams, ar rokā noturamu āmuru šodien neviens ēkas nost vairs nejauc. Lietā tiek liktas citas tehnoloģijas, kā to izdarīt ātri un bez problēmām. Tā ir dzīves patiesība, ka daudz vieglāk visu ir nojaukt, nekā radīt no jauna. Ka daudz vienkāršāk ir pievērt acis, izliekoties neko neredzam, nekā godīgi un atklāti pateikt, ka negribam, nav iespēju, nezinām. Es personīgi arī piederu tiem gulbeniešiem, kuri uzskata, ka tomēr vajadzētu rūpīgi pārdomāt rīcību, pirms ķerties klāt senās ēkas, kas atrodas Brīvības ielas galā, nojaukšanai. Tā esot paredzēts Brīvības ielas rekonstrukcijas projektā. Tur iecerēts ierīkot apli, jo, izrādās, transportlīdzekļu vadītāji, starp kuriem ir arī tādi, kas bez šī apļa ir iztikuši visu mūžu, nu vairs neprot braukt. Ir tāda sajūta, ka mums Latvijā ir piemetusies dažādu apļu un ielu sašaurinājumu liga. Tiesa, pēdējā Gulbenē jau ir izslimota. Dīvaini, ka ēka, kurā savulaik atradās veikals un kafejnīca, tagad nekam vairs neder. Zinu daudzus Aizkapu iedzīvotājus, kuriem šis veikals kādu laiku bija vistuvākais viņu dzīvesvietai. Ne jau katram ir automašīna, lai atbrauktu uz pilsētas centru. Mani izbrīna, ka senā ēka, kuru vēl ir iespējams izmantot, jānojauc, lai gan pilsētā ir neizmantotas celtnes, kas drīz vien sabruks, bet neviens pat nedomā ķerties tām klāt. Varbūt labāk ir nojaukt divstāvu stikla būri Bērzu ielā? Kāpēc mēs vieglu roku gribam cilāt āmuru, nesekojot to pilsētu piemēram, kur cilvēki visiem spēkiem cenšas saglabāt vēsturiskos objektus? Aizbrauciet un pajautājiet to, piemēram, kuldīdzniekiem!
