Bruno Freimanis: “Dziesmu un deju svētki man būs pirmās ugunskristības”.
Bruno Freimanis: “Dziesmu un deju svētki man būs pirmās ugunskristības.”
Ne vienmēr, lai iesaistītos deju kolektīvā, ir jāprot polkas un palēciena solis. Dažkārt pietiek ar vēlēšanos un apņēmību dejot. To apliecina arī Rankas kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīva “Abi labi” dalībnieks Bruno Freimanis.
Kolektīvs savu trīs gadu darbības jubileju svinēs novembrī, tāpēc pagaidām vēl nav izveidojušās gadiem nemainīgas tradīcijas, bet laika bijis pietiekami, lai dalībnieki cits citu iepazītu, apgūtu daudzas dejas un šobrīd ar nepacietību gaidītu to brīdi, kad varēs piedalīties Dziesmu un deju svētkos. Arī Bruno un viņa partnerei dejā un dzīvē Elitai šie būs pirmie svētki, kuros viņi nebūs skatītāji, bet dalībnieki. Šobrīd viņi abi atsauc atmiņā skolēnu Dziesmu un deju svētkus, kuros piedalījies viņu dēls.
Neprot lēkt polku
“Pārējie kolektīva dejotāji jau bija paspējuši pulcēties vairākos mēģinājumos, kad viņiem pievienojos es un Elita. Mūs uzaicināja mana kaimiņiene un kolēģe Elga Vovere, jo bija nepieciešams lielāks skaits dejotāju pāru. Šķiet, bija izlemts, ka jābūt desmit pāriem. Pirms tam nekad nebiju dejojis nevienā kolektīvā, tāpēc pat polkas solis man bija svešs. Sieva bija tā, kas teica, ka jāiet dejot, un es tam neiebildu, jo kaut kas taču jādara, nevar tikai domāt par darbu vien,” atceras Bruno. Sākumā viņš ar šaubām par savu dejošanas prasmi vērojis, cik labi deju soļi izdodas citiem kolektīva dalībniekiem, pamazām vairojot sevī apņēmību: arī es tā varu! Arī mēģinājumi līdz šim apmeklēti ar prieku. “Ja uz mēģinājumiem jānāk ar nepatiku un piespiešanos, tad labāk nenākt vispār,” uzskata Bruno. Lai ātrāk apgūtu dejas soļus, sākumā Bruno un Elita tos slīpējuši arī mājās. “Skatījāmies dejas videoierakstu un dejojām,” smejas Bruno.
Vīrieši vairāk smēķē
Kolektīvu vada deju pedagoģe Dainuvīte Putniņa, kura izvēlas arī iestudējamās dejas, kas lielākoties ir saistītas ar Dziesmu un deju svētku repertuāru. Tieši šodien obligātās dejas “Abi labi” līdz ar citiem rajona deju kolektīviem atrāda deju skates žūrijas komisijai. “Pagaidām uztraukuma nav, bet zinu, ka savāda kņudoņa pakrūtē sāksies dienu pirms skates. Arī vīrieši nav pasargāti no satraukuma. Atšķirībā no sievietēm viņi satraukuma mazināšanas nolūkā smēķē. Arī es neesmu izņēmums,” saka Bruno. Uztraukums esot kā ar roku atņemts, atskanot pirmajām mūzikas taktīm. “Katrs jau uztraucas par sevi, lai tikai kaut ko nesajauktu, lai paša neizdarības dēļ neciestu viss kolektīvs. Man ir tā, ka dejojot nepamanu citu kļūdas. Tikai, nākot nost no skatuves, dzirdu, kā viens vai otrs pārdzīvo, ka kaut kas nav sanācis pareizi. Tad domāju, redz, man gan sanāca, viss ir labi. Ja pats esmu pie vainas, arī Elita nekad nedusmojas, jo visi esam cilvēki, kas savu reizi kļūdās,” saka Bruno.
Mazliet var “pahalturēt”
Bruno nav profesionāls dejotājs, tāpēc viņam grūti spriest, kāds laiks ir vajadzīgs konkrētas dejas apguvei. Dažkārt viena otra deja izrādās kaprīza, piemēram, “Adulienas bitenieks”. “Abi labi” to mācījušies 12 mēnešus. Šķitis, viss ir kārtībā, bet tad nedaudz izmainīts dejas zīmējums, un visu atkal nācies sākt no gala. “Šī deja jādejo arī skatē. Man ir bail par to, kā viss sanāks,” atzīstas Bruno. Viņš neuzdrošinās spriest par to, vai svētku repertuārs ir viegls vai grūts. Skaidrs, ka divu vienādu deju neesot. Arī noskaņojums dejošanu neietekmējot. Dažkārt vainojams esot fiziskais nogurums.
“Tādās reizēs mēģinājumā nedaudz halturēju. Vienmēr jau iespējams pamanīt, kuram dejotāju pārim vadītāja konkrētajā brīdī pievērsusi uzmanību. Tad šis brīdis ir jāizmanto,” smejas Bruno. Dejotājs uzskata, ka Dainuvīte varētu būt daudz stingrāka un prasīgāka. “Laikam jau mēs, puiši, esam nepaklausīgāki, tāpēc viņa meitenēm atvēl brīvu brīdi, bet mēs atkārtojam soļus,” piebilst Bruno.
Grib ar kaut ko izcelties
Rancēnieši starp pārējiem izceļas ar savdabīgo kolektīva nosaukumu “Abi labi”. “Gribējām ar kaut ko izcelties, tāpēc uzreiz bildām, ka nosaukums nekādā gadījumā nebūs tautisks. Kolektīva kristību pasākumā atzīts, ka nosaukums patiesi ir moderns. Nosaukuma izraudzīšanas process līdzinājās prāta vētrai. Tagad, ja ne ar ko citu nevaram izcelties, tad ar nosaukumu gan,” saka Bruno. Vārda došanas svētkos 2006.gada aprīlī piedalījušies arī dejotāji no Lizuma. Tikusi izsniegta pat īpaša nosaukumu apstiprinoša apliecība, ko parakstījis Rankas pagasta pašvaldības vadītājs Jānis Antaņevičs, ko dejotāji devē par savu tēvu, vadītāja Dainuvīte Putniņa, saukta par māti, un kolektīva auklīte – koncertmeistare Liene Vaļģe. Deju kopai šobrīd vēl nav sadraudzības kolektīva, tāpēc Bruno bilst, ka draugi ir visi, kas dejo. “Esmu pārliecinājies, ka vieglāk ir dejot mazāk pazīstamiem skatītājiem, nevis rancēniešiem, jo, ja gadīsies dejas laikā paklupt, Rankā par to runās nedēļām ilgi.” Par pieredzes skolu Bruno uzskata piedalīšanos vidējās paaudzes deju svētkos Bauskā, kad vajadzējis uzstāties pilsētas stadionā, kur priekšnesumu vērojuši skatītāju simti.
Līdzi ņem savu dziesmu grāmatu
Bruno salīdzina, ka laukos dzīvojošajiem ir mazākas izvēles iespējas brīvā laika aizpildīšanai nekā pilsētniekiem. “Kas tad mums ir – futbols un tautiskās dejas. Tas arī viss. Protams, kurš gribēs darboties, vienmēr kaut ko atradīs sev. Pēc koncertiem mēs labprāt kopīgi atpūšamies. Kolektīvam vēl nav sava veiksmes talismana, bet vienmēr līdzi ņemam īpaši veidotu “Abi labi” dziesmu grāmatu, lai, braucot autobusā, varētu pamatīgi izdziedāties. Mums nav arī citiem raksturīgā pirmskoncerta vienojošā saukļa. Ir tikai apņēmība labi nodejot,” saka Bruno. Ikdienā viņš Rankas arodvidusskolas zēniem atklāj galdniecības noslēpumus, būdams pārliecināts, ka pieprasījums pēc laba galdnieka bijis, ir un būs. Tad, kad nav jādejo un jādodas uz darbu, Bruno kopā ar ģimeni kāpj personiskajā automašīnā un dodas iepazīt tuvāku un tālāku apkārtni. “Ne jau vienmēr jābūt konkrētam ceļojuma mērķim. Arī nezināma lauku ceļa galā var sagaidīt pārsteigums,” uzskata Bruno.Malda Ilgaža
***
Fakti
– Rankas kultūras nama vadītāja Mudīte Šnē novēl: “Lai jums pietiek izturības, lai pietiek drosmes ne no kā nenobīties, nezaudēt pārliecību, ka jūs esat paši labākie!”
– Vidējās paaudzes deju kopa “Abi labi” dibināta 2005.gada 3.novembrī. Pirms tam pagastā šāda kolektīva nav bijis.
– Kolektīvā dejo 17 dalībnieki. Mēģinājumi notiek reizi nedēļā. Trīs gadu laikā sastāvs nedaudz ir mainījies.
– Vadītāja ir Dainuvīte Putniņa, koncertmeistare – Liena Vaļģe.
– Kolektīvs piedalījies visos sadančos Bauskas, Alūksnes, Valkas, Cēsu un citos rajonos.
– Pirmās kopīgās ekskursijas laikā iepazīta Sāremā sala Igaunijā.
