Šobrīd daudz diskutē par to, vai musulmaņu sievietēm, kas uzturas Latvijā, būtu jāatļauj staigāt ar aizsegtu seju.
Ieva Bērziņa, pensionāre
Šo jautājumu esmu pētījusi un iepazinusies ar dažādiem uzskatiem. It kā jau cilvēki sliecas uz to, lai katrs rīkojas, kā vēlas, jo tiek uzskatīts, ka Latvijā dzīvojošie musulmaņi ir labvēlīgi noskaņoti pret Latvijas valsti. Aizliegums šīm sievietēm staigāt ar aizklātu seju šos cilvēkus var tikai satraukt. Lieki neakcentējot uzmanību uz šo procesu, varbūt pret to nav jācīnās. Cik zinu, Igaunija ir aizliegusi aizklāt musulmanēm seju. Ir jāņem vērā reliģiskās tradīcijas. Ļoti labi par saviem galvas apsegiem, piemēram, stāstīja suitu sievas no Kurzemes. Manuprāt, šīs sievietes, kas staigā ar aizklātu seju, ir jāatstāj mierā. Ar musulmaņu sievietēm nācās saskarties, esot Nīderlandē. It kā jau katrai lietai ir divas puses. Mani var satraukt dažādu tautību un dažādu reliģiju pārstāvji, bet mums ir jāprot sadzīvot ar visiem un pieņemt citus cilvēkus tāpat, kā mēs gribam, lai mūs pieņem. Uzskatu, ka šobrīd ir tāds brīdis, kad vajadzētu ieturēt pauzi, nevis spriest – atļaut vai neatļaut. Katrai ticībai ir savas tradīcijas. Arī katoļu baznīcā nevar iet ar atkailinātiem pleciem un īsiem svārkiem. Īpaši tam vēršot uzmanību, mēs tikai varam saasināt attiecības.
Dita Grigore, skolotāja
Ja mēs ceļojam pa Eiropu, ceļojam arī uz tādām valstīm, kuras sapņo par Eiropu, tad, pirmkārt, būtu labi Latvijā iedzīvotājiem redzēt atšķirīgus cilvēkus un saprast viņus. Galvassega būtu tā, kas mums norādītu, ka tas ir cilvēks, kurš piekopj citādāku dzīvesveidu nekā mēs. Tā ļautu mums šo cilvēku atpazīt. Tas būtu pat labi. Otrkārt, cienot cilvēka personīgo izvēli, sejas aizsegs būtu jāatļauj. Mums ir jāmācās pieņemt dažādu valstu cilvēkus. Jāprot izvērtēt, kā mēs paši izturamies, rīkojamies un uzvedamies, lai saprastu, ko no šiem cilvēkiem varam sagaidīt. Pirms desmit gadiem, sastopot uz ielas musulmaņu sievieti ar aizsegtu seju, droši vien man tas šķistu biedējoši, bet ceļojot pasaulē, uzturoties lidostās, ir nācies redzēt dažādus cilvēkus. Mēs arī mācāmies ar viņiem sadzīvot. Latvietis pēc savas dabas ir noslēgts cilvēks, kuram ir grūti pieņemt visu jauno. Sieviete ar aizsegtu seju ir tas pats, kas ieraudzīt cilvēku ar citu ādas krāsu vai cit acu formu. Man tas netraucē, jo palīdz atpazīt, kas tas ir par cilvēku, kas slēpjas viņa iekšienē, kam viņš tic. Ja tāda aizsega nav, tad ir daudz grūtāk saprast, kas par cilvēku ir blakām.
Artis Ozoliņš, mākslinieks
Jautājums nav tik vienkāršs, lai aprobežotos tikai ar sejas aiazsegšanu vien. Skatos dažādas filmas, esmu iepazinies ar dažādām lekcijām, kas stāsta par situāciju pasaulē un pasaules vareno mērķiem. Tas, ka nabaga musulmaņu sievietes ir spiestas sperties uz visām pasaules valstīm, ka tur viņas nelabprāt ņem pretī, aizrāda par sejas aizsegšanu un burtiski baksta ar pirkstiem, ka viņas nevar dzīvot savā zemē, tas sakņojas pasaules vareno darbībā. Tas, ka Latvijā arī tagad redzamas sievietes ar aizklātu seju, būtībā ir nesvarīgi, otršķirīgi un pakārtoti. Spriežam, vai mums patīk vai nepatīk, ka pa ielu staigā aizsegusies musulmane, bet tam nav nekāda sakara ar patieso situāciju, kas notiek pasaulē. Kāpēc tad tautas vairs nevar dzīvot savā zemē? Kāpēc tās meklē iespēju bēgt uz citurieni? Lai musulmanes, kas ir atbraukušas ciemos vai ekskursijā uz Latviju, staigā savās parandžās un nikabos! Arī latvieši taču brauc uz visām pasaules valstīm tāpēc, ka pašu valstī kaut kas nav kārtībā. Diskusija, kas ir izraisīta par šīm aizsegtajām sejām, ir tukša un pat stulba.
