Lizumnietis Mārcis Krūmiņš-Dambrovs ir kaislīgs motosports cienītājs. Neskaitāmās traumas, kas gūtas, piedaloties sacensībās, viņu nav atturējušas un arī neattur turpināt veidot kantētāja karjeru.
Lai arī par profesionāli šajā sporta veidā Mārcis sevi nesauc, taču ne reizi vien viņa ekipāžai izdevies gūt panākumus sacensībās.
Mamma bija pret
Mārcis atzīst, ka līdz 16 gadiem bijis diezgan nesportisks, vecāki centušies viņu iesaistīt “bumbu sportā” – basketbols, futbols, volejbols, bet viņu tas nemaz nesaistīja. “Tēvs kādreiz nodarbojās ar motosportu un tieši kantēšanu, bet mamma ar tēti savulaik izšķīrās. Mamma nevēlējās, lai es nodarbojos ar motokrosu. Bet, kad braucu uz motokrosiem kā skatītājs, zināju, ka arī es kādreiz noteikti būšu motosportists,” stāsta Mārcis.
Kad viņam vēl nebija 18 gadi, patēvs, mammai nezinot, bet tajā pašā laikā atbalstot Mārci, nopircis viņam krosa blakusvāģi, ar kuru Mārcis sāka piedalīties sacensībās. “Pirmo gadu braucu kopā ar Māri Circānu. Sākumā mēģināju būt arī stūrmanis, bet tas man nepadevās tik labi, tāpēc es kantēju. Lai arī neko daudz no šī sporta veida nezināju, lēnā garā sākām braukt un piedalīties arī sacensībās. Pirmajā gadā Latvijas čempionātā B līgā tikām desmitniekā. Tas man bija liels sasniegums,” atceras Mārcis.
Pēc pirmās sezonas Mārcis sev vēlējās jau ātrāku stūrmani, jo nejuta attīstību, tāpēc sarunājis sievas brāli, kurš pirms tam arī bija nodarbojies ar motokrosu. Rezultāti bijuši jau labāki, bet ne ilgi, jo Mārcis guva traumu.
“Traumas attur tikai uz kaut kādu brīdi. Tiklīdz viss kārtībā, jau atkal esmu trasē,” saka Mārcis. Savukārt sieva Ance piebilst – reizēm ir aizdomājusies, ka varbūt tomēr nevajag, bet tajā pašā laikā viņa nekad nav bijusi pret Mārča kaislību – motosportu. “Tas ir dzīvesveids. Mēs esam runājuši par to – ja nu atmetīs motosportu, ko tad mēs darīsim?” retoriski vaicā Mārča sieva. Savukārt pats Mārcis piebilst, ka šis sporta veids disciplinē.
Trenera vārdi: talanta nav!
Mārcim ir bijis ne viens vien stūrmanis. Kādu laiku viņš bijis kopā ar pieredzes bagātu stūrmani Raivo Arnicānu, kurš esot bijis tas cilvēks, kurš iepazīstināja viņu treneri Ivaru Čākuru. “Pirms tam jau paši trenējāmies, kā mācējām. Ivara Čākura vadībā trenējos trīs gadus. Viņš ielika pamatus un kārtīgi apmācīja. Viņš man tieši pajautāja – vai es gribu trenēties, lai smuki izskatītos, vai man treniņi nepieciešami sportam, jo tās ir divas dažādas lietas. Atbildēju – protams, sportam! Viegli nebija, bija smagi jātrenējas!” atceras Mārcis un piebilst, ka sporta zālē pie sienas bijušas pazīstamu sportistu fotogrāfijas, piemēram, Kristera Serģa, Kaspara Stupeļa un citu. “Treneris toreiz teica, ka mums nav talanta, bet to varot labot. Viņš mūs pieveda pie šīs fotogrāfiju sienas un teica, ka 98 procentiem no viņiem nevienam nav talanta. 98 procenti – tas ir darbs un tikai 2 procenti – talants,” atmiņā Mārcim palikuši trenera vārdi.
Šiem treniņiem bija arī rezultāts, jo Mārcis kā sportists jau sasniedza daudz augstākus rezultātus sacensībās. Sacensībās viņš sevi netaupa. Azarts ņem pārsvaru! Par to liecina kaut vai atgadījums “Gaujas kausā”, kad viņš sacensību laikā izmežģījis potīti. “Vaicāju stūrmanim, vai nevar braukt lēnāk, bet viņš atbild, ka mocis lēnāk neiet. Tā arī līdz galam nobraucām,” atceras Mārcis, kurš ne reizi vien ir guvis nopietnas traumas, kaut gan viņam pašam šķietot, ka nemaz to tik daudz neesot.
Pēc vēl kāda kritiena motokrosa sacensībās Mārcis guva kārtējo traumu un tad gan šim sporta veidam uz kādu laiku metis mieru. Un tie bijuši gandrīz pieci gadi. “Likās, ka motosports vairs neinteresē. Tas bija 2008.gads. Bija krīzes laiks, un nebija arī, kas lāgā brauc ar motocikliem. Metu mieru sportošanai. Domāju, ka man vairs to nevajag un pietiek sevi lauzt,” stāsta Mārcis.
Izskatās, ka prāts Mārcim teicis vienu, bet sirds tomēr likusi domāt citādāk, jo pēc ilgā pārtraukuma pamēģinājis izbraukt treniņbraucienu Ķeguma mototrasē, kura viņam patīk vislabāk, kaut gan tā ir smaga, un tā viss atkal sācies no jauna.
Tagad Mārcis ir sastrādājies ar stūrmani Arni Grozu. Piemēram, pagājušajā gadā Latvijas čempionāta Aizputes posmā veterānu grupā viņu ekipāža iekļuva trijniekā. Šogad izcīnītas augstas vietas gan Igaunijas, gan arī Latvijas čempionātā.
Savukārt apvienotais Pērnavas čempionāts, kurā, kā Mārcis atzīst, “no sirds devām vaļā”, atkal licis viņam uz laiku sportošanai mest mieru, jo guvis kārtējo traumu. Traumu ziņā šis esot smags gads. Ārsti jau divas reizes mēģinājuši viņu atrunāt, sakot, ka sezona viņam šogad jau galā. Bet, neņemot vērā ārstu brīdinājumus, Mārcim ir savi plāni.
Katrs pieliek savu artavu
Viskvēlākie un patiesākie Mārča fani un atbalstītāji ir viņa ģimene. Uz dēla Ģirta pleciem gulst atbildība par tēta ķiveri un brillēm, kā arī moča mazgāšana. Mārča sieva atzīst, ka tad, kad agri rītos jādodas uz sacensībām, visa ģimene spēj mobilizēties un sataisīties bez stresa, bet, ja jābrauc uz ģimenes pasākumu vai ciemos, nevarot vien savākties.
Rūpi par Mārci kā sportistu tur arī viņa radinieki Lizumā, jo nav nemaz tik sen, kā Mārcis ar ģimeni no Ķekavas pārcēlās uz dzīvi Lizumā. Tas noticis pirms aptuveni trim gadiem. “Lizumā dzīvo radinieki no mana tēva puses, un ne reizi vien mēs bijām viesojušies te, Lizumā,” stāsta Mārča sieva.
Apstākļi tā sagrozījās, ka bija iespēja mainīt dzīvesvietu, un viņi to darījuši, jo īsti nav apmierinājis tas, ka paši dzīvoja Ķekavā, darbs bija Rīgā, līdz ar to nekam citam neatlika laika, jo mājās bija tikai vēlu vakarā. Tagad Mārcis strādā “Avotos”, savukārt sieva par skolotāju pirmsskolas izglītības iestādē “Kastanītis”, un abi ar dzīvi Lizumā ir apmierināti.
“Par to, ka esmu redzams kā sportists, liels nopelns ir tiem, kas man palīdz. Nav tā, ka uzkāpjam uz moča un braucam. Ir tā saucamie “neredzamie” cilvēki, kas mums palīdz,” saka Mārcis un piebilst, ka, piemēram, moci skrūvē Andris Bičkovičs, tehniski palīdz arī Viesturs Šauriņš, un tehnika šogad viņu ekipāžu sacensībās nav pievīlusi. Rencito Ozols rūpējas par bildēm un apkopj motociklu trasē. Savukārt ar “Avoti SWF” atbalstu Mārča ekipāža tikusi pie jaunām ķiverēm. Arī radi rūpējas. Kvēlākais Mārča fans Austra Dambrova, arī Ilze Dambrova un Didzis Dambrovs tur rūpi, lai Mārcis pirms un pēc sacensībām var kārtīgi nopērties pirtī. “Katrs ieliek savu artavu,” uzsver Mārcis.
