Vecākiem un skolotājiem mati slienas stāvus. Kā savaldīt indigo bērnus? Tā tagad dēvē jauno paaudzi ar citādu domāšanu, citādu uzvedību, citādiem dzīves uzstādījumiem.
Vecākiem un skolotājiem mati slienas stāvus. Kā savaldīt indigo bērnus? Tā tagad dēvē jauno paaudzi ar citādu domāšanu, citādu uzvedību, citādiem dzīves uzstādījumiem.
Uz “Dzirksteles” jautājumiem atbild psihoterapeits Viesturs Rudzītis.
Kurš ir tas brīdis, kad bērns, jaunietis, jebkurš cilvēks sāk analizēt to, kas ar viņu notiek?
Tad, kad dabū pa pieri. Tad sāk domāt. Katram cilvēkam pašam ir atbildība par savu dzīvi. Tajā tāpat vien nekas nenotiek. Kad esi kritis, dabūjis punus, tad tu sāc jautāt, kāpēc ir tā un kāpēc nav citādi. Tās arī ir tās situācijas, kad cilvēki mani meklē kā terapeitu vai kā lektoru. Esmu uzrakstījis divas grāmatas, kas var noderēt, ja tās lasa. Uzrakstīšu vēl trešo!
Konflikts starp pieaugušajiem bērna dēļ. Vai tam var būt pozitīvas sekas?
Konflikts katra cilvēka dzīvē, ja vien to var izturēt, ir ceļošs. Bērns pamana konfliktus un mācās. Kamēr skolotāji un vecāki visu uztver gludi, bērns guļ. Tiklīdz parādās konflikts pieaugušo starpā, bērns sāk klausīties, kas notiek. Mamma ar tēvu sastrīdējušies! Vecākiem ir grūti. Viņiem jāpiespiež bērnu iemācīties reizrēķinu. Jāpiespiež beigt skolu. Jāpiespiež iemācīties pareizi uzvesties pie galda. Jāpiespiež iestāties augstskolā. Tās taču ir šausmas! Tīrā vergturība!
Kā labāk to izdarīt?
Šis jautājums ir jāadresē Dievam.
Kāpēc ar Bībeli vairs nav gana?
Bībele būtībā ir pedagoģiska tradīcija. Vecā Derība ir rakstīta pirms 4000 gadiem, bet Jaunā Derība – pirms 2000 gadiem. Vai varam iedomāties, kāds bija cilvēks pirms 2000 gadiem?
Psiholoģiski cilvēks nav mainījies.
Savā zemapziņā cilvēks šodien ir tieši tāds pats, bet savā iedomībā un augstprātībā ir ļoti mainījies. Cilvēks toties kļuvis mazāk māņticīgs. Pedagoģiski cilvēku ar Bībeli, ar liturģiju, ar baznīcas arhitektūru pirms 2000 gadiem varēja tīri labi uzrunāt. Šobrīd… uzrunājošajam piegājienam ir jābūt citam. Piedāvājumam ir jābūt pilnīgi citam.
Bērns peldas vecāku mīlestībā ģimenē, pēc tam viņš nonāk skolā un nekur vairs ar šo atvasi neprot tikt galā. Ko nu?
Mīlestību ir ļoti grūti atšķirt no atkarības. Emocionāli tās ir ļoti līdzīgas. Mīlestība liek pārvarēt Himalajus, bet atkarība iesēdina siltās čībās. Virzieni ir pilnīgi otrādi. Mīlestība simboliski ved pie tēva, atkarība – pie mātes.
Ģimenes modelis mainās, nereti vecāki ir arvien jaunu partneru meklējumos, pa vidu ir bērni.
Kā lai zina, kas bērnam īsti ir vajadzīgs? Mēs jau intuitīvi atrodam tās zāles, kas mūsu dzīvē ir vajadzīgas. Mēs to katrs izdarām. Var nobremzēt tikai to, kas ir nobremzējams.
Nav noslēpums, ka nu jau arī lauku rajonos bērniem ir pieejamas narkotikas katru dienu. Trūkst padoma, kā no tām aizsargāties?
Runājot par profilaksi. Bieži vien skolotājs, kas stāsta bērniem par narkotiku kaitīgumu, ir vienīgais, kas tās nav izmēģinājis. Līdz ar to bērns tā arī klausās – ar vienu ausi. Kas ir svarīgi. Narkotikas ir postošas tikai tad, ja bērni nav sagatavoti dzīvei, ja mēs ar savu piedāvājumu, ar kultūras piedāvājumu netiekam līdzi. Tad narkotikas izkonkurē. Esmu ļoti kritisks pret to realitāti, kāda ir profilakses jomā. Pretnarkotiku profilaksē nav runa par cilvēkiem, tur vienkārši ir pret narkotikām. Vai pret alkoholu. Tas ir greizi! Tā nedrīkst! Tas nozīmē jauniešus nolikt zem sitiena, padarīt bezpalīdzīgus.
Bet šodien jauniešiem ir citāda izpratne par dzīvi, viņos ir prasme priecāties par to. Pieaugušajiem pietrūkst argumentu. Tās ir dažādas filozofijas. Narkotikas nelieto problēmu dēļ, tās izbauda.
Tas ir normāli. Pēc paaudzes, kura māk tikai strādāt, sekos paaudze, kura mācīsies dzīvot. Citādi nevar. Ir uzdevums, kas ir jāatrisina. Ja ir bijis karš, tad pirmā pēckara paaudze uzcels pasauli no drupām. Nākamā paaudze mācīsies saprast, kāpēc vecāki pasauli uzcēla no drupām. Abām paaudzēm ir ļoti grūti. To redzam arī dzimtas kokos, kur viena paaudze uzbūvē uzņēmumu, nākamā paaudze – attīsta un trešā paaudze – nolaiž. Bet to vajag!
Svētajos Rakstos lasām, ka tikai tad, kad nekā vairs nav, atveras Debesis.
Jā. Kas ir izglītība? Izglītība ir tas, kas ir tad, kad vairs nav nekā cita. Cilvēkam ir svarīgi, lai būtu problēma. Tad var kaut kur vērsties. Kad, liekas, nekā priecīga nav, tad ir tāds noteikts attīstības periods. Varbūt nekā priecīga nav, bet ir vitalitāte. Latvijā ir daudz dzīvelīgu cilvēku. Zeme laukos ir tukša, neiekopta. No Rīgas uz Gulbeni cik tad ir mājvietu?
