Mums, bijušajiem skolotājiem, lai cik ilgi jau būts pensijā, ir kāda nezūdoša īpašība: ļaudīs ejot, pirmos redzam jauniešus un bērnus. Tā ir katru dienu.
Mums, bijušajiem skolotājiem, lai cik ilgi jau būts pensijā, ir kāda nezūdoša īpašība: ļaudīs ejot, pirmos redzam jauniešus un bērnus. Tā ir katru dienu.
Tā kā bieži eju uz kapiem, esmu tur vairākas reizes redzējusi jauniešus, kas skaļi sasaucas un trokšņaini brauc ar velosipēdiem pa turienes taciņām – it kā tur būtu sporta laukums.
Bet šoreiz – ne par viņiem, jo ļoti nopriecājos, ka ir arī citādi jaunieši. Ar citu uztveri un kultūru.
Nupat pirms neilga laika – jūlija vidū – būdama kārtējo reizi kapsētā, redzu: nāk pa celiņu zēns un pie rokas stumj velposipēdu. Nenociešos, uzrunāju viņu.
“Kā gan te varētu citādi!” viņš atbild, kad apstiprina – kapsēta nav sacīkšu trase.
Kopju kopiņas, kad ieraugu šo zēnu darām to pašu, ko es. Un mūsu ceļi mijas vēlreiz, jau esot citā vietā, kur jaunietis apravē laukumiņu. Eju uzteikt viņu un uzzināt, kas tur guldīti.
“Savējie!” viņš atbild.
Ja pareizi uzzināju, tad ir tā – šo jauno puisi sauc Elvijs Krevics. Paldies viņam par tā gūto gandarījumu un apstiprinājumu, ka kulturālums ir dzīvs un pastāv.
