„Karlsons ir aizlidojis…” – tā par mammas, 90 gadus vecās aktrises Veras Singajevskas-Āboliņas aiziešanu mūžībā 26.aprīļa vakarā teicis viņas dēls, aktieris Gundars Āboliņš. Pasaulē labākā bērnu aukle – tā Karlsons raksturo pats sevi un tā par šā tēla atveidotāju saku es, jo līdzīgi daudziem bērniem esmu uzaugusi, klausoties Latvijas Radio raidlugu “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” (ierakstītu 1969.gadā). Ļoti ilgi ticēju, ka Karlsons patiešām ir pasaulē. Ar šo skaņu ierakstu pirmoreiz iepazinu un vēlāk jau pati lasīju izcilo bērnu literatūru, ko sarakstījusi Astrida Lindgrēne. Aci pret aci klātienē Veru ne lomā, bet dzīvē esmu redzējusi reizi mūžā Jaunatnes teātrī – garderobē. Bija ziema, palicis atmiņā, ka galvā viņai bija tāda kā rūķa cepure ar bumbuli galā. Viņa par kaut ko sirsnīgi runājās ar garderobes sieviņām. Arī ar aktrises dēlu Gundaru, kurš ir par mani trīs gadus vecāks, mēs mazotnē Lizumā esam tikušies. Tas bijis tā. Gundara vecāki – aktieri Vera Singajevska-Āboliņa un Tālivaldis Āboliņš – bija atbraukuši uzstāties vidusskolā un līdzi paņēmuši dēlu. Viņš gribējis nākt spēlēties pagalmā, bet mans brālēns Juris sadevis Gundaram, jo tas esot māsīcu, mani, grūstījis. Pati gan neko no tā visa neatceros. Laikam biju pārāk maza. Bet vai gan bērni var lieli izaugt, ne reizi nesaplūcoties? Viss kopā tas veido latviešu stāstus… Gundars šodien ir Jaunajā Rīgas teātrī, mans brālēns – ķirurgs Rīgā, es tepat, “Dzirkstelē”, Gulbenē, un mēs visi ar mīlestību pieminam Veru Singajevsku-Āboliņu – Latvijas bērnu pašu iemīļotāko aktrisi.
