Gulbeniete Antra Kahra kopā ar vīru Torbenu un abām meitām dzīvo un strādā Dānijā, bet domās viņi bieži ir kopā ar dzimto pusi.
Gulbeniete Antra Kahra kopā ar vīru Torbenu un abām meitām dzīvo un strādā Dānijā, bet domās viņi bieži ir kopā ar dzimto pusi. To aizmirst nekad nav iespējams, lai cik tālu no tās atrastos.
Par viņas izjūtām, atmiņām, satikšanos ar novadniekiem un to, kā latviete jūtas starp dāņiem, Antrai jautājām ar elektroniskā pasta starpniecību.
Antra vienmēr bijusi dzimtās pilsētas patriote, nevarēdama iedomāties, ka kādreiz dzīvi saistīs ar citu valsti. Pēc Latvijas Universitātes absolvēšanas Rīgā piedāvāts labs darbs, bet viņa no tā atteikusies, jo gribējusi atgriezties Gulbenē.
“Man nekad nav paticis dzīvot lielās pilsētās. Ievugrava un tās apkārtne man agrāk un arī tagad liekas ļoti skaista. Šo skaistumu nekas nevar izkonkurēt. Ar vīru nopirkām zemes gabalu Gulbenē, Krasta ielā, blakus manai bērnības mājai. Vasarās braucam šurp no Dānijas un dzīvojam ceļojumu vagoniņā. No sirds atpūšamies un priecājamies par šo iespēju,” saka Antra.
Glabā atmiņas par bērnību un skolu
Spilgtākās bērnības atmiņas Antrai saistās ar Litenes pagasta mežiem, kur savulaik ģimene vienmēr braukusi ogot un sēņos. Litene ir Antras tēva dzimtā puse. Viņa vecmammai tur bijusi liela lauku sēta, tādēļ apkārtnes mežus un purvus tēvs iepazinis kopš bērnības. “Man ārkārtīgi patika mežā. Īpaši agri no rīta, kad sākumā viss vēl kluss, tad pamazām sāk dziedāt putni, koku zaros un meža pļavu smilgās – rasas pilni zirnekļu tīkli. Rasa zaigo saulē. Migla lēnām izklīst. Smaržo pēc sūnām un meža zemenītēm. Litenes mežmalas alksnājā bija neticami daudz meža zemeņu. Un odu! Atceros, lai tie mūs neaprītu dzīvas, papucis stāvēja man un mammai blakus ar lapainu zaru bunti katrā rokā un, kamēr mēs lasījām ogas, gaiņāja prom odus. Savukārt purviņā lasījām lācenes, ko litenieši sauca par purva remenēm. Vēlāk rudenī – dzērvenes un sēnes. Litenē ir burvīgi un ar dabas veltēm bagāti meži.”
Skolas gadus Antra vadījusi Gulbenes vidusskolā. Viņa par šo laiku var stāstīt daudz. Antrai paticis iet skolā, jo šķitis interesanti. Mīļākie mācību priekšmeti bijuši latviešu literatūra, angļu valoda un bioloģija. Kopā ar klasesbiedriem Arni, Mārīti, Antru un Ivetu viņai skolotājas Līvijas Liepas paspārnē darbojusies ikebanas (ziedu kārtošanas mākslas) pulciņā, rīkojuši izstādes Gulbenē, piedalījušies izstādēs Madonā un Rīgā. Tā bijusi Antras sirdslieta.
Nevienas durvis nav slēgtas
Strādājot par skolotāju Gulbenē, daži vecāko klašu puiši, kam prāts vairāk sliecies uz fiziku un matemātiku nekā uz svešvalodām, Antrai bieži teikuši: “Priekš kam man tā angļu valoda! Es uz ārzemēm netikšu un drīz vien aizmirsīšu to, ko paguvu iemācīties. Kāda jēga tagad mocīties un to visu dzīt galvā!” Antra strīdējusies pretī un mēģinājusi pierādīt, ka viss būs atkarīgs no cilvēka paša, lai gan daļēja taisnība puišiem esot bijusi. Toreiz dzīve vēl neesot piedāvājusi plašas svešvalodu izmantošanas iespējas. “Tagad situācija ir mainījusies. Nevienas durvis uz ārzemēm nav slēgtas. Nevajag tikai baidīties tās atvērt,” Antra iedrošina.
Viņai pirmā tikšanās ar Dāniju notikusi 1992.gada nogalē. Jitlandes pussalas dienviddaļā, netālu no Abenro atrodas mazs ciematiņš – Uge. Ciematā ir tautskola, kurā 1992.gada rudenī notika Baltijas un Ziemeļvalstu izglītības darbinieku seminārs. Antra uzaicināta par tulku Latvijas delegācijai. Toreiz viņa Dānijā pavadījusi gandrīz nedēļu.
“Dīvaini, bet man likās, ka dzīve šajā zemē rit lēnām, bez stresa un steigas, visiem visam pietiek laika. Tomēr tā tas nav. Priekšstats bija maldīgs, bet, lai par to pārliecinātos, ir jāiepazīst ikdiena. Nedēļas laikā to izdarīt ir neiespējami.” Dzīvojot Dānijā, Antra pārliecinājusies, ka dāņi daudz strādā, nogurst un ļaujas stresam. Viņiem ir tādas pašas problēmas kā latviešiem. Arī Dānijā kapitālisms un konkurence ir nežēlīga. Antra nedaudz jokojot bilst, ka nevienu dienu cilvēks nevar gulēt uz lauriem, jo pamodies var atklāt, ka ne tikai lauru, bet arī gultas vairs nav.
Atvadīties vienmēr ir grūti
Antra nenoliedz, ka pamāt sveikas dzimtajai pilsētai ir grūti. Viņa ilgu laiku nebijusi tam gatava, visiem sacījusi, ka no Latvijas projām nebrauks. “Taču abi ar vīru Torbenu ļoti gribējām būt kopā arī ikdienā, bet tas nav iespējams, ja katrs dzīvo savā valstī.” Torbenam Temā ir sava firma – izdevniecība “Dixit”. Antra tolaik strādājusi skolā, tāpēc par savu firmu neuzdrošinājusies pat sapņot.
“Torbens vienmēr ir uzskatījis, ka vīrietim jābūt ģimenes apgādniekam. Tā es beidzot padevos, bet tas nebija viegli,” viņa saka. Iespējams, tāpēc viņa kopā ar Torbenu katru vasaru ierodas apciemot Gulbeni. Kad meitas vēl negājušas skolā, ceļš no Dānijas uz Latviju mērots biežāk, bet tagad tas pakārtojams skolas brīvdienām un atvaļinājumam firmā.
“Mēs uzturam sakarus ar vairākiem gulbeniešiem. Lai uzzinātu, kas notiek pilsētā, regulāri lasu “Dzirksteli” un “Domes Vēstnesi”. Arī mans darbs bieži ir saistīts ar notikumiem Latvijā, gan tulkojot, gan tādēļ, ka “Dixit” ir arī avīzes redakcija. Piemērs tam ir arī nesenā latviešu – dāņu draudzības nedēļa Temā. Tas bija lieliski, ka satikos ar 70 gulbeniešiem! Vairāki no viņiem man bija pazīstami iepriekš, daudzus iepazinu,” Antra stāsta. Pirms diviem gadiem abu pilsētu sadarbības organizēšanu uzņēmusies Temas – Gulbenes sadraudzības biedrība. Antra ar Torbenu ievēlēti biedrības padomē.
“Padomē ir lieliski kolēģi, kas interesējas par Latvijas vēsturi, dabu, kultūru un vēlas ar to iepazīstināt arī citus. Mūsuprāt, vislabākais veids, kā to izdarīt, ir satikties. Jo vairāk cilvēki satiks cits citu, jo mazāk būs dažādu iesīkstējušu un bieži vien nepareizu priekšstatu. Personīga saskarsme novērš konkrētas etiķetes “pielīmēšanu” cilvēkam, liekot paraudzīties uz katru kā personību, nevis tikai kā kādas kopības – tautas vai kolektīva – daļu. Esmu pārliecinājusies, ka cilvēki, lai pie kādas tautas pieder, būtībā ir ārkārtīgi līdzīgi. To iespējams atklāt, rūpīgāk iepazīstot, jo mēs visi slēpjamies. Daži – mazliet, daži – vairāk. Atkarībā no temperamenta un audzināšanas un no tā, kādu “mācību” jau esam paguvuši saņemt no dzīves. Slēpšanās pakāpe nosaka, cik atšķirīgi mēs cits citam liekamies. Lai raksturotu tautu kopumā, jāpieņem, ka visiem tās cilvēkiem ir vienāda audzināšana, dzīves pieredze un temperaments. Bet tā nav! Atklāti sakot, es domāju, ka kari un naids pasaulē rodas no mēģinājuma tautām uzlikt vienu štampu: viņi visi ir tādi, bet mēs – šitādi,” Antra uzskata.
“Būtībā vērtējums ir atkarīgs no cilvēkiem, ar kuriem sastopamies. Piemēram, par gulbeniešiem dzirdēju sirsnīgas un draudzīgas atsauksmes. Kad avīzē lūdzām pieteikties ģimenes, kas vēlētos viesus izmitināt, gribētāju bija tik daudz, ka izveidojās garš saraksts.”
Esi gatavs smieties līdzi
Arvien vairāk cilvēku vēlas doties strādāt vai mācīties uz citām valstīm, arī uz Dāniju.
Diemžēl ārzemniekiem (izņemot ārstus) Dānijā ir grūti rast darbu savā profesijā. Antra cer, ka tā nebūs vienmēr. “Man ar šo problēmu nenācās saskarties, jo strādāju vīra firmā, kur izmantoju zināšanas, ko esmu ieguvusi mācoties. Bet es pazīstu vairākas Dānijā dzīvojošas latvietes, kurām ir augstākā izglītība, bet jāstrādā slikti atalgots un izglītībai neatbilstošs darbs. Tas rada mazvērtības kompleksu, atkarības sajūtu no vīra, vilšanos, protestu un nomāktību.
Tāpēc tiem, kas vēlas braukt dzīvot un strādāt uz ārzemēm, es ieteiktu iepriekš iemācīties šīs valsts valodu. Tas ārkārtīgi atvieglos pielāgošanās periodu, palīdzēs sameklēt darbu un iejusties jaunā kolektīvā. Galvenais – nebaidieties runāt! Nebaidieties no kļūdām, no pārprašanas! Nebaidieties no tā, ka kāds var pasmieties, esiet gatavi smieties līdzi. Neuztveriet to traģiski. Neuzskatiet sevi par dumjākiem, sliktākiem, nabadzīgākiem vai citādi nelīdzvērtīgākiem. Neieraujieties čaulā, ja gadās neveiksme! Atļaujieties nebūt perfektiem, atļaujiet citiem nebūt tādiem, jo visi ir tikai cilvēki. Tiklīdz ārzemnieki jūs iepazīs tuvāk, pazudīs aizspriedumi, ja tādi būs bijuši. Arī jūs, labāk iepazīstot ārzemju kolēģus, ar laiku noteikti atklāsiet viņos pietiekami daudz simpātisku īpašību, lai kopā justos brīvāk un omulīgāk,” Antra pārliecina.
Izvēli nosaka intereses un nauda
Antra stāsta, ka Dānijā cilvēkiem iespējams dažādi atpūsties, bet tas atkarīgs no vēlmēm un maka biezuma. Protams, jo lielāka pilsēta, jo plašāks piedāvājums. Piemēram, Temas komūnā ir peldbaseinu komplekss, sporta zāles un laukumi, ļoti labs golfa laukums, kultūras centrs ar dažādiem klubiem un biedrībām, darbojas vietējās teātra studijas, sporta biedrības, mūzikas skola, skolēnu un jauniešu klubi, fitnesa centrs, pāris gleznu galerijas. Silkeborgā, kas ir lielāka pilsēta un atrodas no Temas desmit kilometru attālumā, ir vairāki muzeji, koncertzāle, vairākas mākslas izstāžu zāles, Silkeborgas Radošā skola, sporta skolas un centri.
“Ja cilvēks vēlas brīvajā laikā ar kaut ko nodarboties, iespēju pietiek. Man šķiet, ka Temas un Silkeborgas komūnas atrodas visskaistākajā Dānijas vietā – pakalni, pļavas, meži, upes un ezeri. Dabas mīļotājiem šeit nav garlaicīgi.
Dānijā problēmas ir tādas pašas kā Latvijā – alkohols, bezdarbs, narkotikas, zema dzimstība, pensionāru īpatsvara palielināšanās un darbaspējīgo cilvēku skaita sarukums. Atšķirībā no Latvijas Dānija ir bagāta valsts, tai pietiek naudas, lai risinātu šīs problēmas. Dānijā ir laba sociālā aprūpe. To veicina ārkārtīgi lielie nodokļi.
“Arī mēs 50 procentus no ienākumiem samaksājam nodokļos. Tas ir daudz, bet, firmai bankrotējot vai pašiem saslimstot, varam būt droši, ka nebūs jāiet uz ielas ubagot, jo pabalsts, ko nodrošina valsts, ir pietiekams, lai varētu dzīvot,” Antra secina.
Kopīgs vaļasprieks – sēņošana
Antras dzīvesbiedrs Torbens ir kaislīgs radioamatieris. Viņš ar labiem rezultātiem piedalās radioamatieristu sacensībās un gandrīz vienmēr ir labākais Dānijā. Torbenam patīk kolekcionēt taureņus un atrasties dabā.
Antra brīvajā laikā savukārt nesteidzīgi rušinās pa dārzu, kur vienmēr kaut kas ir pārkārtojams, plānojams un labiekārtojams. Viņa labprāt lasa autobiogrāfiskus aprakstus. Kopīgs vaļasprieks ir sēņošana, jo Temas komūnas mežos abi atklājuši daudz labu sēņu vietu.
“Nezinu,vai to var saukt par hobiju, bet mums ļoti patīk runāties vienam ar otru par visu ko. Torbens ir mana mazā enciklopēdija. Reizēm brīnos par vīra spējām atbildēt uz maniem visneiedomājamākajiem jautājumiem,” Antra smejas.
Dzīve nudien nav slikta
Atrodoties tālumā no dzimtās pilsētas un tās cilvēkiem, vienmēr gribas kaut ko novēlēt.
“Šajā informācijas, notikumiem un iespaidiem bagātajā laikā, kad darbs dzen darbu, un šķiet, ka neko nevar paspēt, jo jāpaspēj tik daudz, lai nošķirojam to, kas ir mazsvarīgs. Lai paliek brīdis, kad pārdomāt no jauna uzzināto, atcerēties notikumus, pakavēties iespaidos, ieklausīties vienam otrā un atklāt, ka dzīve nudien nemaz nav tik slikta!” novēl Antra.
