Tūlīt jau būs ceturtā advente. Šis laiks ir īpašs, sveces, piparkūku un mandarīnu smarža veikalos un mājās, izrotātās egles un namu skatlogi vēl jo vairāk ienes sirdī gaišumu, prieku un svētku sajūtu. Ir, protams, tādi, kas sūkstās, ka trūkst baltuma, trūkst tā un vēl šitā, bet, ja būtu tā un šitā un vēl sazin kā, tad gan būtu jauki. Šādās reizēs tik atliek vien vilkt paralēles ar to, ka visur ir labi, bet tikai ne tur, kur viņš pats ir. Sociālajos tīklos izlasīju, kā tur tika norādīts, vienkāršus, bet ļoti efektīvus likumus. Varbūt tos īsti negribētu saukt par likumiem, bet par atziņām gan. Man tie ļoti iepatikās, tāpēc gribu padalīties arī ar jums, varbūt tie liek padomāt un pārvērtēt to, kā ir dzīvots līdz šim. Proti, jāatceras, ka es dzīvoju šeit un tagad. Pagātnes nav, tāpēc ka ar katru nākamo sekundi iestājas tagadne. Nākotnes nav, tāpēc ka tās vēl nav. Pieķeršanās pagātnei noved pie depresijas, nemiers par nākotni rada trauksmi. Kamēr es dzīvoju tagadnē, es esmu īsts. Ir iemesls priecāties. Patiesi vārdi. Bet, vai
gribam pieņemt to par savas dzīves patiesību, tas katram, protams, ir jāizvērtē pašam. Varbūt kādam šī kļūs par savas laimes formulu. Un vēl viens efektīvs dzīves likums – kamēr mēs kritizējam dzīvi, tā paiet mums garām. Un vai tas ir tā vērts? Kamēr acis mums redz, kājas iet, ausis dzird, sirds strādā, arī dvēsele priecājas. Un tas ir fantastiski! Kā saka – viss vienkāršais taču ir ģeniāls.
