– Man pietrūkst tavas mīlestības…- pieliekusi galvu Normunda spilvenam, klusi čukstēja Krista.
1.
– Man pietrūkst tavas mīlestības…- pieliekusi galvu Normunda spilvenam, klusi čukstēja Krista. Viņa baidījās pieskarties jaunā vīrieša plecam, lai atkal nenāktos izjust viņa nepatiku – saraušanos, mēma niknuma pilnu pagriezienu un savu dialogu ar klusējošu un nolieguma pārņemtu muguru. Ieklausījusies klusumā un vīra mierīgajā elpā, Krista nojauta, ka viņš vēl nevar būt aizmidzis. Nu ne jau tik pēkšņi! Viņai vēl tik daudz bija ko teikt!
-Tu neticēsi… – Krista pusčukstā turpināja,- es vēl joprojām ar katru ādas poru jūtu tavas elpas pieskārienu mūsu pirmajā tikšanās reizē. Tik negaidītu, tik neparastu un satraucošu. Es toreiz tevi vispirms sajutu – tavu elpu uz mana pakauša. Tavu tuvumu, plaukstu uz mana pleca… Negaidītu maigumu, kas vēl līdz šim brīdim liek noreibt dīvainā skurbumā. Tad – tavu balsi – nedaudz aizsmakušu, pieklusinātu, un, kā man šķita – īpaši erotisku. Tādā tembrā romantiskās filmās bruņinieki savām mīļotajām ausī čukst mīlas pilnus vārdus… Es jutos kā atmodināta Ērkšķrozīte…
Mirkli ieklausījusies klusumā, kā panākumu novērtējusi faktu, ka Normunds vēl nav pagriezis muguru un licis apklust, Krista, piesardzīgi meklējot vārdus, lēnām šķetināja laika gaitā it kā piemirsto mīlas stāstu. Pats svarīgākais pašreiz šķita panākt, lai vīrs ieklausās, un, ja vien neaizmigs, varbūt izdosies parunāt arī par pēdējo strīdu…
Nē, viņa nebūt nedomā, ka arī šoreiz vainīgs ir tikai Normunds – viena pagale nekad nedeg… Tikai – savu vainu viņš nekad nemēdza atzīt. Normundam vienkāršāk šķita, izskrienot no dzīvokļa, aizcirst durvis. Ar to, šķiet, viss bija pateikts… Ar laiku šis scenārijs pilnveidojās – durvju aizciršanai sekoja Kristas bezmiega pilnas naktis, gaidot vīru atgriežamies. Sākumā tikai naktis, vēlāk tam pievienojās dienas – viena, divas, vairākas… Kā jau apzinīga un mīloša sieva, Krista pirmā centās salabt ar vīru – zvanīja uz kabatas tālruni, kurš gan parasti šādās reizēs tika atslēgts, zvanīja viņa draugiem, bet tie, pēc Normunda lūguma, “savējos” nenodeva… No sarunām ar draudzenēm Kristai nācās saprast, ka tā ir “standartsituācija”, kuru “pārdzīvot nevajag”… Normunda māti ģimenes nesaskaņās iekšā jaukt negribējās, lai gan, kā teica pats Normunds, šīs naktis un dienas viņš pavadot pie mātes… Vienkāršāk bija noticēt. Būt tai gudrākajai, prātīgākajai, uzņemties vainu, nerunāt par notikušo vai vislabāk to vispār aizmirst kā nebijušu, lai nekad vairs nebūtu jāpiemin. Krista neprata ilgi turēt dusmas. Turpretim Normunds šajās situācijās izturējās kā nepamatoti cietusi un aizvainota puse. Un, protams, nesaprastā. Arī Kristai ne reizi vien bija nācies spilvenā izraudāt pa asarai, kad cerētā atbalsta un maiguma vietā saņēma nevaļību un neieinteresētību, un lielāko nakts daļu pavadīt, veļot smagu aizdomu vezumu – kāpēc?
Uz to atbildi drīz vien deva paziņu redzīgās acis un beigu beigās arī liktenīga sagadīšanās.
Kā vēlāk izrādījās, Krista viņu labi pazina – jaunāka, azartiskāka, naudīgāka un galvenais – brīva un neatkarīga. Ilvija. Abi esot manīti kopā ne reizi vien – braucot mašīnā, darbā, veikalā. Reiz pat viņas mājas pagalmā. Un nu jau viņa pati arī bija redzējusi Ilviju sēžam Normunda mašīnā. Draudzenes Kristu mierināja – nopietnam vīrietim tā spindzele ilgam laikam nebūs vajadzīga. Cik ilgi pa gaisu skries! Pāries…
Jā, gan jau, – tā jau viss dzīvē pāriet, aizmirstas un mainās… Diemžēl arī attieksme vienam pret otru. Kaislas mīlestības pilnie laulības sākuma gadi, maigs pieradums un romantiski brīži. Krista nespēja samierināties ar domu, ka tas viss tā vienkārši aizslīd, apsūbē… Viņai to visu vēl vajadzēja un tieši kopā ar Normundu. Ugunskuru nakts tumsā, dumpja saucienu ezera niedrēs, rīta miglu un rasā sabristas kājas, ceļa putekļus zem velosipēda riepām, nakšņošanu teltī – divatā, kā kādreiz. Tikai, lai arī kā viņa lūdzās, Normundam priekš viņas laiks neatradās… Viņam patīkot būt vienam. Un to Kristai bija grūti saprast, jo ikdienā vīrs bija komunikabls, interesants un aizraujošs sarunu biedrs. Labprāt uzturējās jautrās kompānijās. Tikai abi kopā viņi izgāja arvien mazāk – pie vecākiem pienākuma pēc, pie Kristas draudzenēm viņām nebija interesanti. Normunda draugu kompānijas parasti sastāvēja tikai no vīriešiem, un līdz ar to Kristai vietas tur nebija.
