Aizvien biežāk uz Kristas mēģinājumiem uzsākt sarunu ar jautājumu: “Kā šodien pavadīji dienu?” atbildē skanēja strups:” Nekā!” Un tas bija nepārprotams brīdinājums- liec mani mierā!
2.
Aizvien biežāk uz Kristas mēģinājumiem uzsākt sarunu ar jautājumu: “Kā šodien pavadīji dienu?” atbildē skanēja strups:” Nekā!” Un tas bija nepārprotams brīdinājums- liec mani mierā!
Arvien biežāk Krista atgriezās pie gruzdošās domas – kāpēc? Kāpēc tik bieži viņi viens otru nesaprata? Neieklausījās? Pārāk dažādi? Pretstati taču pievelkoties! Kāpēc vienmēr tieši viņai bija jājūtas vainīgai? Ne tā pateikusi, ne tā izdarījusi, par daudz gribējusi, ne to pajautājusi. Un, lai arī kā viņa ik reizi bija centusies izskaidroties, motivējot to vienīgi ar dabisku interesi par vīra gaitām, tieši šīs sarunas visbiežāk noveda pie nesaskaņām. “Nebāz savu degunu kur nevajag!” visbiežāk atcirta Normunds. “Es tev neprasu atskaiti par katru stundu!” Vai vienkārši ilgi klusēja, līdz reizēm, zaudējis pacietību, noburkšķēja: “Kā man tas viss apnicis!”
Kristai sāpēja… Kas tas bija – neieinteresētība, vienaldzība, apnikums? Arvien biežāk viņa jutās viena. It kā abi kopā, tepat blakus, tomēr katrs savā telpā, ar savām domām. Krista itin labi saprata, ka jādod iespēja Normundam pabūt vienam, tāpēc vakaros viņa bieži ilgāk uzturējās virtuvē vai otrā istabā lasīja grāmatu. Bet pēc tam izrādījās, ka viņa “izvairījusies”, “sabozusies”… Saproti nu! Psihologi gudri māca – vajag izrunāties! Bet, ja viņš to nevēlas? Ja katra tikko iesākta saruna par abu atvēsušajām attiecībām jau pašā dīglī beidzas ar noliegumu: “Tu labi zini, par šo tēmu es negribu runāt!”
Sestdienas vakarā, pirms četrām dienām, kamēr Normunds ciemojās pie brāļa, Krista skatījās televizoru. Romantiskā melodrāma tik ļoti bija viņu aizkustinājusi, ka asaras bira, atļauju neprasījušas. Sasāpējās viss – ilgas pēc “mūžīgas un nesavtīgas mīlestības”, sapratnes; pašas vientulība šķita daudz asāka un dramatiskāka, un kur nu vēl visādas citas sīkas sadzīves neveiksmes, kas pēkšņi bija samilzušas lielā mākonī… Kad istabā ienāca Normunds, Krista centās asaras noslāpēt, bet ne jau tik viegli tas izdarāms.
Pēkšņi apcirties uz papēža, Normunds nikni iesaucās: – Kā man šitas teātris apriebies! Man vienreiz pietiek! Pietiek! – bija dzirdams, kā viņš koridorā kaut ko steidzīgi meklē, kaut kas krīt, kaut kas aizripo.
“Atkal skries prom!” Krista saprata. “Ne jau es viņam esmu svarīga!”
– Kas tu esi par cilvēku! – caur asarām viņa izsaucās, saprazdama, ka šobrīd nespēs atrast īstos vārdus, lai Normundu aizkavētu. Izskrējusi koridorā, viņa sniedzās, lai satvertu Normunda roku, taču tika nikni atgrūsta. Ar skaļu blīkšķi aizcirtās durvis.
Krista pēkšņi jutās tik nogurusi un … veca.
Pirmās divas dienas viņa Normundu nemeklēja, jo šoreiz patiešām jutās nesaprasta un aizskarta. Otrdien, piezvanot uz vīra darbu, uzzināja, ka viņš paņēmis dažas brīvdienas… Vakarā Krista zvanīja vīramātei. Satraukumu radīja doma, ka arī viņa neko nezināja par dēla prombūtni.
