Laima Muktupāvela, rakstniece: – 9.maijs man asociējas ar trim lietām – pirmkārt, ar to, ka 9.maijā vienmēr bija silts, varēja braukt uz dārzu. Otrkārt, skolā mums stāstīja, kā padomju karaspēks iegāja Berlīnē, kā divi vīri Ivanovs un Džugašvilli uzvilka karogu virs Reihstāga. Klausījos to ar uzvarētājas sajūtu. Vēlāk sapratu, ka 9.maijs ir noklusētās varmācības laiks, kad bija jāpietur zobi aiz slēgtām lūpām. Kad kāds ordeņotais sarkanarmietis teic, ka ieņēmis Berlīni, es ieskatos šim cilvēkam sejā un domāju, vai tiešām arī tu biji starp tiem, kuri maršala Žukova vadībā tika ielaisti Berlīnē un trīs dienas varēja izvarot uzvarēto sievas, piesmiet viņu meitas, zagt un laupīt… Treškārt, 9.maijā beidzās karš, kad latvieši karoja brālis pret brāli. Rakstot grāmatu “Brāli Brāli”, Imants un Gido Kokari man stāstīja, ka 9.maijā Imants uzvilcis sarkanarmiešu tērpu un devies pie mātes. Mamma teikusi, ka Gido slēpjas Stāmerienā šķūnī. Sarkanarmietis Imants devies pie brāļa. Gido redzējis, ka nāk krievs un pavērsis šaujamo pret savu brāli. Kad sadzirdējis sava brāļa balsi, nolaidis šaujamo.
Indra Logina, Eiropas Komisijas “Europe Direct” informācijas centra Gulbenē vadītāja: – Šogad 9.maijs man pirmkārt asociējas ar Mātes dienu, kas noteikti ir arī ģimenes svētki. Arī manā ģimenē tie tiks svinēti.
Uzvaras diena gan man ar 9.maiju saistās mazāk. Man nav iebildumu, ka to svin, bet tie it nemaz nav mani svētki.
Protams, 9.maijs ir arī Eiropas diena. Šo dienu atzīmē visā Eiropas Savienībā. Varētu pat teikt, ka tā ir arī tāda kā vienotības diena. Tā kā pati strādāju Eiropas Komisijas “Europe Direct” informācijas centrā Gulbenē, katru gadu iesaistos arī Eiropas dienas pasākumu organizēšanā mūsu pilsētā. Starp jauniešiem Eiropas diena, šķiet, tiešām gūst arvien lielāku popularitāti, vecāko paaudzi gan tā laikam nesaista.
Ēvalds Strazds, pensionārs, kara veterāns: – Es tiku iesaukts vācu leģionā, taču leģionā es neaizgāju, jo mans švāģeris bija vācu brīvprātīgais. Viņš atbēga no frontes, savervēja mani, un iebēgām abi mežā. Dzīvojām mežā, ienāca krievi un tūdaļ mani iesauca krievi, no tā es vairs nevarēju izmukt. Man nebija izvēles – citādi mana ģimene tiktu izvesta uz Sibīriju.
Kad pienāca 9.maijs – kapitulācija, bija brīnišķīga sajūta! Zinājām, ka rīt vairs neskries lodes pretim, bļāvām “Urrā!”, jo mēs, armijā iesauktie bēdubrāļi, bijām palikuši dzīvi! Tagad man 9.maijs tiešām asociējas ar to, ka es paliku dzīvs, un paldies Dievam, ka bija uzvarēts. Ja vēl būtu jāiztur nedēļa vai divas nedēļas, kas to lai zina, kā būtu, varbūt arī nebūtu starp dzīvajiem, jo jācīnās bija, lai notiek kas notikdams.
Visus tos cilvēkus, kas izgāja cauri šai gaļasmašīnai, es ļoti cienu. Mēs visi redzējām velnu. Tās bija vienkārši šausmas, ko piedzīvojām.
