Jānis Lūsis nav radinieks šķēpmetējam ar tādu pašu vārdu un uzvārdu, bet savulaik ir nodarbojies ar burāšanu.
Jānis Lūsis nav radinieks šķēpmetējam ar tādu pašu vārdu un uzvārdu, bet savulaik ir nodarbojies ar burāšanu. Toties viņš ir ticies ar dzejniekiem Aleksandru Čaku, Anatoliju Imermani, Jāni Plaudi un Ojāru Vācieti. Bijis rados ar mākslinieku Leo Svempu. Režisora Eduarda Smiļģa darba kabinetā sēdējis uz krēsla, kur savulaik Rainis, radošo personību iecienītajā krodziņā “Pegazs”, kas kādreiz atradies Benjamiņu nama pirmajā stāvā Rīgā, pēc kopīgi tukšotām glāzītēm atļāvies atklāti runāt par to, kas tolaik bija liegts.
Dramaturgs Jānis Lūsis ir uzrakstījis vairākas lugas, kas iestudētas un guvušas skatītāju atzinību, kā arī scenāriju filmai “Klāvs – Mārtiņa dēls”, “Zobena ēnā”, “Jūras vārti” un citām. Jau vairākus gadus 70 gadus vecais vīrs kopā ar dzīvesbiedri vasaras pavada dzimtajās mājās Gulbenes rajona Daukstu pagasta “Lielpurvos”, lai, dzīvojot saskaņā ar dabu, atpūstos mierā un klusumā.
“No šejienes es izgāju dzīvē,” Jānis Lūsis sāk atmiņu stāstījumu, kad pa taciņu, kas izlīkumo caur krūmiem, vībotnēm un smilgām, lai apstātos pie divstāvu koka celtnes augstajām parādes durvīm, esam nonākuši “Lielpurvos” un, saimnieka laipni aicināti, sēžam pie galda goda istabā, kur skanējušas arī aktrises Vijas Artmanes un Artūra Dimitera balsis.
Esmu divreiz piedzimis
Vecākiem bija 77 hektāru zemes, cūkas un govis. Tēvs rosījās pa saimniecību, bet māte līdz 70 gadu vecumam strādāja par skolotāju Daukstu pamatskolā.
Esmu vidējais no trim bērniem. Māsa bija vecāka, bet brālis – jaunāks. Divu gadu vecumā saslimu ar plaušu karsoni. Visi domāja, ka neizķepurošos, jo pusstundu biju bez elpas, bet izglāba tolaik Jaungulbenes doktorāta dakteris Skrastiņš, tāpēc uzskatu, ka tā bija mana otrā piedzimšana. Pagāja krietns laiks, kamēr izveseļojos No jauna mācījos staigāt. Četru gadu vecumā iemācījos lasīt. Māte bija inteliģenta sieviete un pirka visas jaunākās grāmatas.
Sākās karš, fronte nāca aizvien tuvāk. Mēs un apkārtējo māju saimnieki devāmies bēgļu gaitās. Aizgājām līdz Straupei, tad griezāmies atpakaļ. Ceļi un to malas bija mīnētas, mājas – saspridzinātas. Mocījāmies neziņā, kāds liktenis sagaida “Lielpurvos”. Braucām un raudzījāmies apkārt. Literatūrkritiķa Viestura Skrauča dzimto māju “Degumu” vietā – krāsmatas, tās arī citviet, tāpēc nespējām apslāpēt prieku, iegriežoties uz “Lielpurviem” un redzot, ka tie ir neskarti, tikai viss savandīts, salauzts un aiznests. Kādu laiku pajumti devām arī kaimiņiem. Mēs, puikas, neiztikām bez šāviņu spridzināšanas. Daži draugi tā arī “uzlidoja gaisā”. Ar basām kājām skraidījām no agra pavasara līdz pirmajam sniegam. Kāda gan pārticība varēja būt tūlīt pēc kara. Sākās atkulakošana. Vecāki vieni no pirmajiem iestājās kolhozā, tāpēc mūs neizveda.
Ar dramaturģiju satikos skolā
Ābeces man nebija, tāpēc pirmā grāmata, ko izlasīju, bija neliela tautas dziesmu grāmatiņa, kas man varen patika, jo bija mākslinieces Margaritas Stārastes ilustrēta.
Ir tāda četrrinde “ar vilciņu Rīgā braucu, tēvam pirkti kažociņ’, velc, vilciņi, raudādams, kam apēdi kumeliņ”. Nepratu izlasīto sadalīt pa vārdiem, tāpēc brīnījos un prasīju mātei, ko tas nozīmē “kamapēdi”. Māksla bija rokā un drīz vien jau lasīju klasiku, īpaši dzeju.
Laikam tāpēc 11 gadu vecumā sāku rakstīt dzejoļus Valda Grēviņa un Jāņa Ziemeļnieka garā, ar tiem aizpildīdams daudzas piezīmju burtnīcas. Tos nevienam tā arī netiku rādījis, un ne tik sen visus sadedzināju mežā pie Imantas. Sirds mazliet sāpēja, ugunī noraugoties.
Mācījos Daukstes skolā, kas no mājām atradās vairāk nekā trīs kilometrus, tāpēc abi ar māti pa ziemu mitinājāmies nelielā istabiņā turpat, skolā. Māte pagasta entuziastiem, jo vārdu pašdarbnieki toreiz neviens nelietoja, vadīja dramatisko kolektīvu. Mēģinājumi notika blakustelpā, tāpēc bieži vien iemigu, klausoties dialogos, līdz arī pats dabūju lomu Aspazija lugā, kuras nosaukumu šodien neatceros.
Tā bija mana pirmā sastapšanās ar dramaturģiju, lai gan vasarā tuvējā laukā ganīju govis un, tupēdams paša izraktā zemnīcā, konsekventi turpināju dzejot. Atceros dažas rindas – “Sarkana magone pilna ar rasu, vai jau rudens, samulsis prasu? Aizšalca vasara dūmakā zilā, griezes jau griež tālajā silā”. Arī netālu dzīvojošais Jānis Plotnieks nodevās dzejošanai.
Pelnīju desmit rubļus par lauzto rindu
Māsa mācījās Litenes vidusskolā, ko beidza 1947.gadā, un devās mācīties uz Rīgu. Lai vecākiem materiāli būtu vieglāk skolot divus bērnus, viņi nolēma, ka man jāmācās Rīgas 1.vidusskolā, kas bija elitāra mācību iestāde. Mitinājos pie radiniecēm. Vecāki katru mēnesi deva līdz divus kilogramus sviesta par gultasvietu.
Skolā tolaik mācījās daudzu slavenību bērni, tāpēc viņu vidū jutos neērti, kā cūkgans, kas ģērbies no mātes brunčiem pašūtā vējjakā. Mācības labi padevās. Atceros, klases audzinātājs bija profesors Graudonis, kas ir krietni vecāks par mani, bet šodien daudz ņiprāks un vēl uzstājas radio un televīzijā. Būdams vidusskolnieks, apmeklēju rakstnieku rīkotos pasākumus un laikraksta “Cīņa” organizētos literāros vakarus. Rakstīju dzejoļus, bet tos nevienam nevajadzēja. Ja par Staļinu nerakstīji, kam tā rīta rasa uz magonēm.
Pabeidzu vidusskolu un iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē. Mācījos 4.kursā, kad 1953.gadā nomira Staļins. Darbu meklēdams, biju aizgājis uz izdevniecību, kur iepazinos ar dzejnieku Anatoliju Imermani, kas vēlāk kļuva par manu draugu. Viņš piedāvāja atdzejot Majakovska dzejas izlasi. Tolaik par atdzejošanu labi varēja nopelnīt, jo par lauzto rindu maksāja desmit rubļus. Saņēmu pirmo algu un Ziemassvētkos mātei uzdāvināju halātu, bet tēvam velteņus, kurš pa to laiku bija iemācījies no liepu lūkiem vīzes darināt un ar tām staigāja arī pa pirmo sniegu.
Kļuvu par mākslinieka znotu
Pirmajā kursā lekcijās apsēdos blakus meitenei. Izrādījās, ka viņa ir profesora gleznotāja Leo Svempa meita Ināra. Pēc 5.kursa svinējām kāzas un par atdzejojot nopelnīto un iekrāto naudu aizbraucām atpūsties pie Melnās jūras. Tā iznāca, ka no skārda krūzītēm nonācu pie kristāla traukiem.
Sievastēvs bija kritis nežēlastībā, jo tolaik vajadzēja gleznot tikai darba varoņu portretus ar stingriem kā akmenī izkaltiem vaibstiem, nevis puķes. Leo Svemps to neprata, viņa gleznas nepirka, tāpēc, lai izdzīvotu, mākslinieks pārdeva daudz vērtīgu priekšmetu. Tikai pēc diviem gadiem viņu atzina un iecēla Mākslas akadēmijas rektora amatā.
Diemžēl man un Inārai nebija lemts būt kopā visu mūžu, jo viņa ieskatījās citā.
Vecumdienās viņa pēdējos trīs savas dzīves gados vairs nestaigāja, dzīvoja Purvciemā, un bija palikusi viena. Arī es biju apprecējies otrreiz, tomēr pirmā mīlestība ir un paliek pirmā, tāpēc nespēju noraudzīties viņas vientulībā un no Imantas mēroju ceļu uz Purvciemu, lai Inārai aizvestu ēst. Kad viņa nomira, sarīkoju bēres. Arī tā dzīvē gadās.
Luga iepatikās Eduardam Smiļģim
Anatolijs Imermanis man ierosināja doties uz žurnāla “Karogs” redakciju. Tolaik par atbildīgo sekretāri tur strādāja Dailes teātra direktora Palkavnieka sieva Irēna Palkavniece. Viņa ieteica, lai mēģinu uzrakstīt lugu, jo biju pastāstījis par mātes darbību, par to, ka daudz lugu esmu lasījis un dramaturģija nav sveša.
Aizgāju uz balli Konservatorijā. Gribēju uz deju uzlūgt aktrisi Dinu Kupli, kas toreiz bija jauna un skaista. Viņa man ļoti patika, bet laikam mans vadmalas uzvalks viņai šķita par prastu, un saņēmu atteikumu. Visu vakaru Dina nodejoja ar stalto Gunāru Cilinski. Cauri Vērmaņdārzam gāju uz mājām. Vīrieša pašlepnums bija aizskarts, tāpēc pie sevis noteicu: “Nekas, nekas, gan, Dina, tu dancosi pēc manas stabules!” Tā arī notika.
Uzrakstīju pirmo lugu “Tā iesākas diena” un iedevu izlasīt dramaturģijas sekcijas vadītājam Arvīdam Grigulim, kas atzina, ka man ir dramaturģiska domāšana, un ieteica lugu parādīt Eduardam Smiļģim.
Tolaik biju cītīgs burātājs. Kopā ar draugiem trīs dienas “zaļi” nodzīvojām pa Baltezeru, bet, kad atgriezos Rīgā, visi vienā balsī: “Kur tu biji pazudis? Smiļģis tevi trešo dienu jau meklē!” Atteicu, ka savās brīvdienās varu darīt, ko vēlos, un posos uz Dailīti. Atceros, E.Smiļģim bija maziņš kabinets aiz Dailes teātra skatuves.
Tajā atradās rakstāmgalds, uz kura bija novietots teātra skatuves makets, kurā Smiļģis izspēlēja izrādes, vērtēdams, kā un kur viena vai otra dialoga laikā vajadzētu stāvēt vienam vai otram aktierim. Stāvu iekšpusē pie durvīm un mīņājos, bet Smiļģis izliekas mani neredzam. Tikai vicina rokās trubas gabalu un skaidro administratoram, ko ar to vajadzētu darīt. Stāvu, klausos un gaidu, kad tikšu ievērots. Beidzot viņš mani pamana un saka: “Ā, jaunais cilvēk, Lūsis jūs esat! Vai redzat to krēslu?” Jūtu, man kājas kļūst mazliet ļenganas. “Jūs zināt, ka tur Rainis ir sēdējis?” Atbildu, ka nezinu. “Nu tad sēdieties!” Smiļģim piemita savdabīgs, dažkārt pat skarbs humors, bet Rainis patiešām tur bija sēdējis. Lugu iestudēja, bet galveno lomu spēlēja Dina Kuple.
Mana dramaturģija guva panākumus
Ikviens cilvēks toreiz uzskatīja par pienākumu atnākt uz jaunāko izrādi Dailes teātrī. “Tā iesākas diena” guva skatītāju atzinību, tāpēc vēl vairāk pamudināja mani ķerties pie nākamās rakstīšanas.
“Atrastā varavīksne” bija luga par Latgales podniekiem. Toreiz teātrim bija autobuss un varēja braukt, kur vēlējās. Zigrīda Stungure, Vija Artmane, Artūrs Dimiters un citi aktieri atbrauca te, uz “Lielpurviem”, lai dabā apskatītu tās vietas, kur risinās lugas notikumi. Arī uz Latgali aizbraucām.
Tad sekoja “Liegties nav vērts”, “Medus garša” un “Sniega cilvēka bojāeja” – vienīgā mana komēdija. Otro lugu iestudēja Venta Vecumniece, kam tā bija diplomdarbs, tad Pēteris Pētersons un citu teātru režisori. Sižeti visām lugām noskatīti dzīvē, no pirksta neko izzīst nevar. Izdomāti ir tikai daži tēli. Rakstīju lugas un paralēli strādāju žurnālā “Karogs”, kur vadīju kritikas un publicistikas nodaļu. Bijām vienots kolektīvs. Arī rakstnieki un dzejnieki nāca un gāja. Visi kopā stundām ilgi sēdējām krodziņā “Pegazs” Krišjāņa Barona ielā, kur dažkārt jautrība sita augstu vilni. No rīta aizgājām brokastīs, kas beidzās trijos naktī. Tā bija vieta, kur pēc otrās pudeles runājām to, ko domājām, nevis ko vajadzēja. “Pegazā” iepazinos ar daudziem: gan ar Jāni Sudrabkalnu un Indriķi Leimani, gan Jāni Plaudi un Valdi Grēviņu, gan Berklāvu un citiem. Aleksandru Čaku gan tikai reizi redzēju, jo viņš drīz vien nomira. Sudrabkalns bieži nāca uz karogu. Viņš gan šņabi nedzēra, bet to nevarēja teikt par citiem.
Mani izraudzīja mācībām Maskavā
No Maskavas Rīgā ieradās divi augsta amata vīri, lai no katras republikas izraudzītos vienu cilvēku, kas divus gadus mācīsies augstākajos kinodramaturgu kursos. Vēlāk noskaidrojās, ka viņi ir čekisti. Biju labi pazīstams ar lugām, arī viņiem laikam iepatikos, un izvēlējās mani.
Maskavā ar mums strādāja tolaik paši labākie pedagogi: Gerasimovs, Maklerskis, Čuhrajs un citi. Visi sadraudzējāmies, tāpēc, lai uz kuru republiku brauktu, visur priekšā kāds studiju biedrs. Vēl pirms došanās uz Maskavu man bija izveidojusies cieša draudzība ar Ojāru Vācieti. Sarakstījāmies. Vēl šodien glabāju daudzas Ojāra rakstītās vēstules.
Pēc atgriešanās no Maskavas vēl nedaudz strādāju “Karogā”, kura redaktors bija Andrejs Balodis – noslēgts cilvēks. Viņš katru izdevuma numuru tikai parakstīja, saturu pat neiepazinis. Vienu reizi saņemam uzaicinājumu ierasties toreizējā centrālkomitejā pie Arvīda Pelšes uz biroja sēdi. Biju nesapratnē, kāpēc izsauc, ja neesmu partijas biedrs. Izrādās, ka arī O. Vācietim, Gunāram Priedem un Pēterim Pētersonam tāds pats uzaicinājums. Sāku dažādi domāt. Atcerējos, ka pēc izrādes “Sniega cilvēka bojāeja” abi ar Smiļģi bijām mazliet iedzēruši konjaciņu.
Man blakus sēž cilvēks, bet es nepazinu, ka tas ir “Cīņas” redaktors Ilmārs Īverts. Viņš man prasa, kāpēc lugas galvenais varonis nav komjaunietis? Johaidī! Vai tad tikai komjaunieši ir tie kārtīgie cilvēki, kāpēc vienkāršs puisis – ratiņstūmējs – arī nevar būt tāds? Atlika man to pateikt. Pēc dažām dienām “Cīņā” parādījās liels raksts, ka P.Pētersons iestudējis nepareizu lugu, kurā ir nepieņemami izteicieni un tamlīdzīgi. Tas man faktiski aizlika kāju priekšā. Bet, kam tas teātris, ja biju vienīgais, kas augstos kursos mācījies.
Ne par manu politisko pārliecību, ne rakstu “Cīņā” A.Pelše ar mums nerunāja. Viņš grasījās izveidot nomenklatūru, lai ieviestu kārtību Rīgas kinostudijā, kur zeļot korupcija, tiekot parakstīti dažādi līgumi par milzīgām naudas summām un tamlīdzīgi, tāpēc esot saaicinājis godīgākos cilvēkus. Bijām atbildīgi tikai Centrālkomitejai.
Jānis Škapars, kas tagad ir Saeimā, tolaik arī strādāja Centrālkomitejā. Mēs viņu uzskatījām par galīgu stulbeni. Zinājām, ka viņam patika stukačot. Šodien brīnos, pa kuru laiku Škapars kļuvis par tādu Latvijas patriotu. Kad viņš runā par latviešu inteliģenci, joprojām nesaprotu, kurā brīdī pārsviedis kažoku uz otru pusi. Visādi brīnumi notiek pasaulē.
Klāvu – Mārtiņa dēlu izdomāju
Piecus gadus tā nostrādājām. Tikai O. Vācietis aizgāja jau pēc diviem mēnešiem, uzskatot, ka tas ir birokrātu darbs, kas nekam neder, arī filmu scenāriji – nē. No Maskavas uz Rīgu atbrauca tolaik slavens kinorežisors, kas bija uztaisījis pasaku filmu par karu. Murgu, nevis filmu. Es viņa darbu pamatīgi nokritizēju un ar to pietika, lai no Rīgas atbrauktu uz laukiem.
Dzīvodams pa “Lielpurviem”, uzzināju, ka rīko kinoscenāriju konkursu. Pirmā godalga laikam bija desmit tūkstoši rubļu. Netālu no mums atradās tukša māja, jo jaunieši tajā neatgriezās, bet veciem – savs laiks. Sāku domāt, un teikumu pa teikumam tapa scenārijs, pēc kura vēlāk uzņēma filmu “Klāvs -Mārtiņa dēls”. Visas sadzīves detaļas un situācijas ir ņemtas no “Lielpurvu” apkārtnē notiekošā. Netālu no Daukstu centra vēl šodien stāv tornis, kurā kāpa Klāvs, “Jaunsētu” ferma, mājas. Galvenā varoņa prototipa man nebija, bet iedomājos, ka Klāvs varētu būt tieši tāds. Konkursā ieguvu galveno godalgu. Filmas uzņemšana notika divās vietās – Pededzes līčos netālu no tilta pie “Maderniekiem” un Smiltenē. Lai filma nonāktu uz Vissavienības ekrāna, tai vajadzēja izturēt bargas žūrijas vērtējumu. Pēc pirmās kopijas noskatīšanās kādam šķita, ka tanī ir pārāk maz tehnikas. Tad arī iefilmējām sižetu par tā dēvēto Trusīti, ko filmā atveidoja Kaspars Pūce.
Piedalījos filmēšanas procesā, bet vairs neko scenārijā izmainīt nebija tiesību, jo naudu biju saņēmis un tālāk visu noteica režisors. Filmēšanas laikā alus bija īsts, tāpēc tad, kad galvenās lomas – Billes – tēlotājai aktrisei Līgai Liepiņai vajadzēja lēkt pāri ugunskuram, nebija lēcēja. Arī Klāva atveidotājs aktieris Juris Kaminskis tornī nekāpa. Vispirms nofilmēja torni, tad atsevišķi uzbūvēja tā virsotni, kurā Klāvs tad nu arī rausās.
Kad filma bija uzņemta un to noskatījos, gandrīz savu scenāriju nepazinu, jo uz ekrāna viss izskatās citādāk. Es visu biju iztēlojies ar gara acīm.
Man tas nebija vienīgais scenārijs
“Klāvs – Mārtiņa dēls” nebija vienīgā filma, kam rakstīju scenāriju. Laba draudzene man bija Dagnija Zigmonte, kura lūdza, lai uzrakstu scenāriju, kurā laba loma tiktu viņas vīram Akurāteram. Iebildu, kā tas būs, ka rakstīšu, bet Dagnija ierosināja, lai ņemu viņas romānu “Jūras vārti” un rakstu.
Sagadījās, ka tobrīd atkal no Maskavas Rīgā bija iebraucis režisors Tarasovs. Viņam bija vienalga, kādu filmu taisīt, ka tikai maksā naudu. Viņam tā arī teicu: “Sģelaiķe “Morskije vorota”, un nauda būs. Tā arī tapa tāda paša nosaukuma divsēriju filma “Jūras vārti”, bet maskavietis varēja labāk iekārtot dzīvokli.
1974.gadā mums piedzima dēls Jānis. Ar sievu nesaskanēja asins rezus, tāpēc, gaidot dēla piedzimšanu, uztraucos par dzīvesbiedres veselību un nespēju koncentrēties darbam, bet puika – malacis – piedzima vesels. Šogad neklātienē beidza Filozofijas un vēstures fakultāti, strādā par skolotāju un ir gudrs datorzinībās. Nedaudz vēlāk tapa scenārijs filmai “Zobena ēnā” un citām. Uzrakstīju arī, manuprāt, savu vislabāko lugu “Ko tur liegties, nav vērts”, ko iestudēja Liepājas teātris.
Televīzijas rādītais lētums nav izturams
Pērnvasar, “Lielpurvu” mājas otrajā stāvā iekārtotajā darbistabā, uzrakstīju lugu “Nāvīgā dzimšanas diena”. Oļģerts Kroders to grasījās iestudēt, bet tad pārdomāja, jo esot vajadzīga “gaisma tuneļa galā”, bet kur laukos šodien ņemt to gaismu. To ieraudzīt ir grūti, ja kilometriem nedzird gaili dziedam.
Šodien latviešu lugas neviens režisors neiestudē. Nevajag. Visi grib tikai kaut ko abstraktu, kur var ietikt cilvēka zemapziņas plūsmā, kur vairāk plikumu un tamlīdzīgi. Viņi spēlējas ar skatītāja zemapziņu.
Ja vien latviešu tauta pastāvēs, tad pienāks laiks, kad tā sapratīs, ka tai ir vajadzīgs latviskais teātris.
Mums ir labi dramaturgi. Piemēram, Lelde Stumbre uzrakstījusi apmēram 70 lugas, bet no tām iestudētas tikai piecas. Tā cilvēki raksta un krauj uzrakstīto kaudzē.
Latviešu dramaturģija varēs pastāvēt tikai tad, ja būs tauta, kas to pieprasīs. Šobrīd tautai nav laika un naudas. Nav laika, bet daudzas stundas skatās seriālus. Ciemos pie manis no ārzemēm atbrauca paziņa, kas strādā kino. “Ārprāts, ko jums te piedāvā televīzija! Pie mums neviens kanāls tādas filmas nerāda!” viņš to vien sauca. Bet, lai iegādātos ļoti labu filmu, Latvijas televīzijai nav naudas, brazīļu un meksikāņu seriāli, dažādas šausmenes un citi murgi ir lēti visādā ziņā.
Pats arī esmu kļuvis vecs, nav spēka scenārijus rakstīt. Joprojām par vienu no labākajām latviešu filmām uzskatu Gunāra Cilinska režisēto filmu “Ezera sonāte”, tad “Mans draugs – nenopietns cilvēks”. Ir arī citas. Jānim Streičam ir labas filmas, izņemot divas pēdējās, no kurām “Pagastmājas mistērijas” pat vienreiz nenoskatījos. Izslēdzu televizoru.
Fakti
Jānis Lūsis dzimis 1932.gada 25.maijā.
Mācījies Daukstes pamatskolā, studējis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, mācījies Maskavas augstākajos kinodramaturgu kursos.
