Gulbeniete Anna Raga atzīst, ka viss, kas dzīvē notiek, ir Dieva dots.
Gulbeniete Anna Raga atzīst, ka viss, kas dzīvē notiek, ir Dieva dots. Tas ir jāpieņem, jo pretošanās neko nemainīs. Arī viņa ļāvusies mīlestībai un ticībai. Bez tās nepaiet ne diena, un katru reizi, kad viņa atceras bērnību, jaunību, kas pavadīta tik tuvu Viļānu baznīcai, viņai acīs sariešas asaras. Par visu, kas bijis. Kā pateicība, kā prieks, kā skumjas.
“Mammai mēs bijām trīs meitas. Augām bez tēta, jo viņš krita karā, un tā arī nekad neuzzinājām, kur viņš ir apglabāts. Visas rūpes par mūsu skološanu, apģērbšanu un ēdināšanu uzņēmās mamma. Kopā ar mums dzīvoja arī vecmamma – patiesi ticīgs cilvēks, kas vienmēr atgādināja, kā cienīt maizīti, kas uzlikta galdā, kā pateikt Dievam paldies arī par to mazumiņu, kas mums bija,”atceras A. Raga.
Dieva – bīties, ļaunuma – kaunēties
Viņa, salīdzinot bērnību un mūsdienas, secina, ka kādreiz pastāvēja stingrība – skolā, ģimenē, sabiedrībā, arī baznīcā.
“Vecāki bija autoritāte, un nepaklausību neviens nepieļāva. Vecmamma ar savām mazajām meitiņām vakaros nodarbojās. Viņa vēlējās mūs izaudzināt par dievticīgiem cilvēkiem, kas otram nedarītu ļaunu. Vēl joprojām atceros viņas vārdus: “Esiet, bērni, Dieva bailīgi un no ļauna kaunīgi,” saka A. Raga.
Elektrības toreiz nebija, un vakaros mācības notika pie petrolejas lampas. Bet, kad mammai neatlika naudas arī petrolejai, visas trīs meitenes mācījušās pie degošiem skaliem.
“Katru svētdienu jebkuros laika apstākļos mēs devāmies uz baznīcu. Mamma no sava mēteļa pāršuva mums mētelīšus, ar ko iet uz dievnamu. Toreiz tas nešķita ne grūti, ne nepieņemami. Nekurnējām. Tas bija pašsaprotami, ka svētdiena veltīta Dievam,” atzīst gulbeniete.
Skaistākā dāvana izlaidumā – galošas
Uz skolu Anna gājusi ar pastalām un no kārkliem darinātām vīzēm. Bet, beidzot septīto klasi, valsts piešķīra pabalstu, jo tēvs – aizgādnieks- gājis bojā. Anna dāvanā saņēmusi galošas. “Es biju lepna. Beidzot bija kārtīgi apavi. Priekiem nebija gala. Šķiet, ka toreiz mantai bija cita vērtība. Un arī prieks par dāvanu bija cits,” uzskata Anna.
Uzreiz pēc septītās klases Anna sākusi strādāt Viļakas sakaru nodaļā par telefonisti. Par pašas nopelnīto naudu pirmo reizi iegādājās jaunu mēteli. Toreiz aiz lepnuma par iegādāto apģērbu viņa nezinājusi, kā izrādīties, lai visi redzētu viņas sajūsmu.
Mīlestība kopā ar stingrību
Annas vecmamma bija bīskapa Zondaka māsa. Katoliciskā stingrība mājās valdījusi vienmēr. “Kad apsēdāmies pie galda, vispirms vajadzēja pateikties par to, kas uz tā bija. Nebija ne smiešanās, ne runāšanas. Arī gulēt neaizgājām, nenoskaitot pātarus. Netālu no mājām bija ciema krusts, un no pavasara līdz rudenim katru dienu gājām pie tā Dievu lūgt un dziesmas dziedāt,” saka A. Raga.
Viņa uzskata, ka arī katoļu baznīca vairs nav tik stingra kā agrāk. Senāk ticīgajam, kas bija izdarījis smagāku grēku, to nožēlojot, vajadzēja gulēt krustā un skaitīt priestera noteikto lūgšanu. Cilvēki to redzēja un bijās no grēka.
Baznīcā nevarēja iet ar kleitu, kam ir īsas piedurknes. Baznīcā vai pie dievgalda galva nedrīkstēja būt atsegta, vajadzēja lakatu.
Ja toreiz uz dievnamu atnāktu tā ģērbti cilvēki kā tagad, sevišķi jaunieši, nevienam svētais vakarēdiens netiktu dots. Ja jaunas meitenes baznīcā bija ienākušas ar īsām kleitām, īsām piedurknēm, draudzes prāvests sprediķī arī atklāti jautāja: “Ko jūs šeit darīsiet, vai maizi mīcīsiet?”,” atceras Anna.
Kalpot baznīcā ir sirdslieta
Kalpot baznīcā Annai ir sirdslieta. Ja kādu dienu viņa neatnāk uz dievnamu, sevī jūt neizsakāmu tukšumu.
“Dievnams man ir mīļākā vieta. Bībelē teikts, ka katram draudzes loceklim, katram ticīgajam baznīcā ir sava vieta, savs darbs, kas padodas. Enerģijas man ir daudz, vienmēr gribu visur iespēt, visu izdarīt, katram darbam roku klāt pielikt. Kad vēl tikai cēla jauno katoļu baznīcu, dodoties uz darbu, katru rītu gāju tai garām. Ar prieku vēroju, kā tā top. Un tagad zinu, ka šīs ir manas otrās mājas, un par to, ko tur daru, neprasu atmaksu. Labākais, ko es varu dot Dievam, ir mans darbs,” secina A. Raga.
Nodarbojas ar rokdarbiem
Jau skolas gados Anna sākusi nodarboties ar rokdarbiem – rišeljē, izvilkumdarbiem. Toreiz katras meitenes gods bijis darināt pūru – skaistāku un daudzveidīgāku. “Toreiz smējos un teicu: “Skaista neesmu, bet jauna gan. Kādreiz jau pie vīra būs jāiet.
Nebija jau tā kā tagad, kad meitene paņem čemodānu un iet pie puiša. Tad vajadzēja pielocīt pilnu kumodi,” atzīst Anna.Viņa stāsta, ka visvairāk patikusi aušana. Uz skaliem viņa izlikusi musturus un audusi segas. Anna atzīst, ka arī baznīcai vēloties kaut ko atstāt – izšūt vai uzaust skaistu altāra segu. A.Raga ir apņēmības pilna, ka to izdarīs, jo materiāli jau ir sagatavoti.
Gaidīja vieglāku dzīvi
“Dzīve bija grūta. Pati mācēju gan arklu vilkt, gan citus vīru darbus darīt. Kad augustā iepazinos ar savu vīru un viņš mani bildināja, aiz prieka raudāju, ka beidzot arī man sāksies vieglāka ikdiena. Tēva nebija, kas atvieglotu bērnību un jaunību. Vismaz vīrs būs, un nevajadzēs smagos darbus darīt. Tomēr nebija jau dzīvē tikai vieglas dienas. Kā katra māte priecājos par meitu un dēlu. Tagad – par mazbērniem.
Dzīve man mācījusi ko vērtīgu – palīdzību meklēt tikai pie Dieva. Ja Viņš man devis grūtības un smagumu par grēkiem, tad tikai Viņš var arī palīdzēt,” secina A. Raga.
