Kas gan vīrus visos laikos dzinis ņemt rokās makšķeri? Ne jau tikai izsalkums. Drīzāk pat pavisam ne tas. Gluži vienkārši velk būt tuvāk pie dabas! Tā ir izraušanās no ikdienas rutīnas. Un tā ir iespēja sajust sevi absolūti brīvu. Kā zivi ūdenī!
Pirmās iemaņas makšķerēšanā guvu jau bērnībā un jaunībā. Toreiz gan tā nebija izprieca. Pēckara gados iztikšana nebija vienkārša. Noķertās zivis bija garda maltīte, kas palīdzēja izdzīvot. Manos dzimtajos Vecstružānos tolaik Mazičas upe, kas iztek no Stružānu purva, bija bagāta ar līdakām, asariem, vēdzelēm un vēžiem. Pavasara palu ūdeņi kāpa laukā no krastiem. Zivis no Ičas peldēja seklākās vietās, lai tur varētu nārstot un baroties. Atkāpjoties plūdiem, mārkos, grāvjos palika daudz zivju. Tā Māte Daba parūpējās par mums, cilvēkiem, bagātīgi dāvājot savas veltes, pabarojot un sasildot mūs, pēckara paaudzi. Vidusskolas gados attīstīju tālāk makšķernieka prasmes, zvejojot Gailuma, Stropu ezerā, Daugavā. Dienot armijā, Sibīrijā iepazinu Amūras, Ononas un Šilkas upes ūdeņu bagātību.
Lai cik savādi tas liktos, mana pirmā “speciālā” literatūra, kas palīdzēja izprast zvejas mākslu, bija Jāņa Jaunsudrabiņa stāsti par makšķerēšanu, tie uzkurināja emocijas. Taču īsto mācību vielu izdevās atrast tikai divdesmitā gadsimta piecdesmito gadu otrajā pusē. Tā nu manā dzīvē laika gaitā pirmo paštaisīto koka makšķeri ir nomainījuši mūsdienīgi zvejas rīki, kādus tagad ikviens var iegādāties veikalā. Tomēr joprojām man patīk kaut ko šim vaļaspriekam noderīgu pagatavot arī savām rokām.
Kopīgs vaļasprieks cilvēkus padara par draugiem. Tā pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados makšķerēšanas azarts mani saveda kopā ar vislabāko zvejas kompanjonu, kādu vien var vēlēties. Kopā ar Vladimiru Garo jeb vienkārši Valdi tikām regulāri makšķerējuši zivis kādus 15 gadus no vietas. Izpētījām visus zvejai piemērotos ūdeņus savā un kaimiņu novados. Pacietība, meistarība un labs humors – tā ir dzīvesziņa, kas raksturo labu zvejnieku. Uzdrīkstēšos sacīt, ka gan Valdim, gan man lielā mērā no tā nekā netrūka. Pirms vairākiem gadiem zaudēju šo draugu. No tā brīža makšķerēšana nekad vairs man nav likusies tik aizraujoša kā toreiz. Taču ir palikušas labas atmiņas.
Kā Valdis kafiju dzēra
Liekas, tas bija pavisam vēl nesen, bet patiesībā – pagājušajā gadsimtā. Tolaik mēs ar Valdi ne reizi vien braucām zivīs uz Aivieksti. Zvejojām pie upes iztekas no Lubāna ezera. Vienreiz ķērās vāji. Valdis no ūdeņiem bija izcēlis kādas četras līdakas, bet es tikai vienu. Bija jau pēcpusdiena, saule laidās arvien zemāk. Valdiņš iežēlojās, ka kolēģim ir vājāki panākumi, no saviem makšķernieka krājumiem izņēma vienu gumijas zivteli rozā krāsā un deva man. Vēl pamācīja, kā to iesiet makšķeres auklā un kā vilkt gar krūmu malu. Viņš pats tikmēr atvēra savu uz zveju līdzņemto termosu, lai atgūtu možumu, ko spēj dod malks labas kafijas. Man atkal neveicās – makšķeraukla nostiepās. Ieminējis draugam, ka laikam būs sapinusies krūmos. Valdis pikti noteica: “Iedevu tev pašu labāko tvisteri, nu būs pagalam!” Bet izrādījās, ka patiesībā man iet neticami labi. Kad sāku pietīt šņori, sajutu tādu kā rāvienu. Piecirtu un ar rāvienu izvilku līdaku, kura svēra vairāk nekā divus kilogramus. Valdis, to redzot, bija kļuvis aizdomīgi kluss. Malkoja kafiju un neteica ne vārda. Es izmetu āķi atkal un drīz izvilku vēl vienu līdaku. Valdis negribīgi izteica man atzinību. Pretī bildu: ja tūlīt izvilkšu vēl vienu līdaku, mēs – divi makšķernieki – todien meistarībā būsim kļuvuši vienādi. Tā arī notika. Valda nervi neizturēja, viņš pameta kafiju pusizdzertu un ķēra pēc savas makšķeres. Tāds viņš bija. Ar sazvejoto lomu vienmēr dāsni dalījās un nekad nepieļāva, ka mājās pārnāku tukšām rokām, taču zvejas vietā viņam vienmēr vajadzēja būt pārākam. Lielākoties tā arī bija, bet, ja gadījās otrādi Valdis to pārdzīvoja.
Še, tavs āķis!
Reiz maijā tas bija. Mēs ar Valdi atkal jau bijām pie Aiviekstes ūdeņiem. Ķērās skaistas līdakas, kuru svars bija tuvu pieciem kilogramiem. Valdis zvejoja bez volframa pavadiņas, pamatoja, ka tādā veidā zivtiņa labāk spēlējoties. Viņa kontā bija jau trīs aptuveni četrus kilogramus smagās līdakas. Man bija palaimējies tikt vēl tikai pie vienas vienīgas. Draugam piepeši gadījās misēklis, no ūdens viņš izvilka vienu pašu makšķerēšanas auklu bez āķa. Līdaka bija to nokodusi. Pukodamies Valdis aizgāja sakārtot makšķeri, lai turpinātu zveju. Es, daudz nedomādams, izmēģināju laimi tajā vietā, kur tikko draugs bija pazaudējis āķi. Drīz jau sajutu pamatīgu smagumu auklas galā. Jutu, ka viens ar to nezvēru galā netikšu, saucu Valdi palīgā. Tas skrēja, purpinādams, ka nav sīkas vaļas. Izķēra makšķeri no manām rokām, es tikmēr tvēru pēc zvejas tīkliņa, kur ielikt zivi. Tā par abiem izvilkām kārtējo četrkilogramnieci. “Še, tava makšķere!” man zvejas rīku vēlīgi atgrieza Valdiņš. Un pats devās atpakaļ pie savējā, lai beidzot to sakārtotu zvejai. Bet es tajā brīdī ieskatījos, ka mūsu kopīgi nomakšķerētajai līdakai aiz lūpas ir divi āķi. “Še, tavs āķis!” es sniedzu Valdim viņējo, izjuzdams vārdiskā revanša garšu. Abi gardi izsmējāmies.
Dārgais makšķerkāts
Pirms apmēram 20 gadiem, kad Gulbenē pārdošanā parādījās pirmie importa makšķerkāti, es iegādājos divus. Par katru iztērēju apmēram 25 latus, kas tolaik bija dārgi. Valdis izpētīja tos un atzina, ka kvalitāte ir laba. Drīz devāmies pārbaudīt pirkumu praksē. Valdis pa tam lāgam arī bija ticis pie “importnieka”. Viņš dižojās, ka savējo Lietuvā nopircis par 8 litiem, kamēr es – nežēlīgi pārmaksājis un naudu izmetis vējā. Es klusēju, jo tobrīd patiešām jutos apkrāpts. Kā tad tā? Mans makšķerkāts maksājis 25 latus, bet Valda – neka 8 litus, tātad mazāk nekā 2 latus?!
Valda jaunais makšķerkāts bija veiksminieks. Tā turētā aukla ar āķi galā drīz vien jau pievilināja apmēram trīs kilogramus smagu līdaku. Valdiņš piecirta un… skaistais makšķerkāts viņa rokās salūza trīs gabalos. Labi, ka viņš vēl paspēja saķert šņori. Mēs abi sapratāmies bez vārdiem, komentāri bija lieki. Es, starp citu, ar saviem dārgajiem makšķerkātiem zvejoju vēl šobaltdien, tikai esmu nomainījis gredzenus spices galā.
Makšķerniece kaija
Ikviens makšķernieks zina – pēc kaijām var pateikt, vai zivis Aiviekstes iztekā no Lubāna ezera šodien ķersies vai ne. Ja putni virs spoguļa lidinās bariem, būs loms!
Dodoties zvejā, mums ar Valdi vienmēr līdzi bija kanna, kas piepildīta ar ūdeni un mazajām karūsiņām. Katram pa simtam zivtiņu. Uz dzīvas ēsmas līdakas ķeras, bet arī te ir savas viltības. Metot āķi ar zivtiņu sēres vietā, kur liela straume. Zivtiņa ātri nogurst, kļūst mazkustīga, līdz ar to vairs tik ļoti nevilina lomu. Turklāt tuvumā riņķo kaijas un uzmanīgi vēro, vai kādai karūsiņai laimēsies norauties no āķa. Tad putni kā likts ir klāt un grābj bēgles ciet.
Valdis tikko vēl tikai izmeta āķi ar ēsmu, bet tas vēl nenonāca Aiviekstē, kad piepeši zivtiņu jau gaisā knābī sakampa kaija. Sākās cīkstēšanās. Valdis sauca mani palīgā. Bijām spiesti… kaiju vilkt krastā. Tā žēli ķērca. Bija skaidrs, ka mazais trijžuburu āķis ar karūsiņu galā jau bija putna vēderā. Briesmīgi nepatīkams brīdis.
Makšķernieks Sermuliņš
Makšķerēšana ar nakšņošanu zem klajas debess – tas ir vēl viens no piedzīvojumiem, pēc kādiem alkst visi, kam tuva daba. Reiz ar Valdi uz zveju atbraucām pievakarē, izvilkām pāris līdakas un domājām jau doties pie miera, lai turpinātu zveju līdz ar saullēktu. Kannu ar līdzvestajām karūsiņām atstājām krastā. Paši vēl gribējām pavakariņot. Un pēkšņi pamanījām, kā no krūmiem veikli izslīd mazs, pūkains zvēriņš, izzvejo no kannas karūsu un ar to atkal jau pazūd krūmos. Ne reizi vien viņš tā devās pēc vakariņu maltītes. Smejies vai raudi! Valdis labsirdīgi noteica: “Lai zvejo vien!” Tā nu mēs sermuliņam ļāvām našķēties, kamēr kanna bija pavisam tukša.
Zveja trijatā
Agrā rītā mūsu ceļš veda pie Ušura ezera, cerot tikt pie līņiem. Abi ar Valdi gaidījām cerēto lomu līdz dienas vidum, diemžēl – no līņiem ne miņas. Jau bijām paguruši, nāca snaudiens. Es iekārtojos laivā pagulēt. Valdis tikmēr turpināja ķert rudušus. Arī viņu jau sāka pārņemt apātija. Taču piepeši Valdiņš sajuta, ka makšķerkāts viņa rokās ir kļuvis smagāks. Pārsteigts viņš ieraudzīja, ka uz kāta sēž zaļā vārna. Savādi, bet taisni tobrīd arī es atmodos un paskatījos, kā Valdim veicas. Tāda dīvaina sajūta bija, ieraugot, ka mums piebiedrojusies šāda drosmīga makšķerniece ar tik novērtējošu skatienu.
(Turpinājums sekos)
