Īsta makšķernieku draudzība iztur jebkādus pārbaudījumus
(Turpinās no 3.jūnija, nobeigums)
Zemūdens straumes virpulī
Kādā miglainā augusta rītā, kad mazliet smidzināja, kopā ar draugu devāmies zvejā uz Ušura ezeru. Līdzi bija spainis ar barību zivju pievilināšanai. Tas – pēc Valda ierosmes, jo viņš šajā ziņā bija eksperts. Noenkurojamies, vadoties pēc orientieriem dabā. Tajā vietā, kur atradās mūsu laiva, ir apmēram astoņu metru dziļums. Tas ir netālu no ezera šauruma ziemeļu pusē. Sākām zivju piebarošanu ar šīm nolūkam speciāli gatavotām barības bumbiņām. Ķērāmies pie zvejas. Sākumā ķērās tā saucamie “finieri” vien, tā savā starpā dēvējām nelielos pličus un brekšus. Tad manas makšķeres āķim pieķērās kilogramu smags breksis un norāvās. “Neraža. Tagad nemaz vairs neķersies,” noburkšķēja Valdiņš. Taču pretstatā pesimistiskajām prognozēm ķērās itin labi – puskilogramu un kilogramu smagi brekši. Es izmantoju divas ziemas makšķeres. Spēju tikai ņemt nost zivis no āķa un mest ēsmu atkal ūdenī, lai tūlīt pat atkal jau tiktu pie jauna loma. Valdim ar labāku makšķeri veicās mazāk spīdoši. Kļuvu lielīgs… Mans kompanjons piedāvāja laivā mainīties vietām, jo laikam domāja, ka sēžu uz zivju migrācijas ceļa. Izrādījās – taisnība, jo tagad Valdis vilka no ūdens ārā zivi pēc zivs, bet man ķērās vairs tikai pa kādai. Pēc tam pārrunājām šo gadījumu un secinājām, ka zemūdens straume no tuvējā meliorācijas grāvja veicināja zivju piebarošanai mestās barības pārvietošanos vienā noteiktā virzienā – uz ziemeļu pusi. Tā, brālīgi pamīšus makšķerējot tieši šajā vietā, mēs abi ar Valdi guvām katrs aptuveni 20 kilogramus smagu lomu. Pēc nedēļas gribējām šo pieredzi atkārtot, noenkurojoties tieši tajā pašā vietā. Taču – šoreiz ķērās tikai “finieri” un sīkas raudiņas. Varbūt nebija zvejai labvēlīga diena?
Vēži – nemiera cēlāji
Bieži vien, makšķerējot ar ziemas makšķeri no laivas, likās – nu jau būs loms, bet… nekā. Reizēm izdodas pieķert vaininieku, kā saka, nozieguma vietā. Tas ir vēzis, kurš metāla spīdekli makšķerauklā noturējis par mazu zivteli. Patiesībā prieks redzēt! Vēži Ušura ezera dzelmē ir trekni un seni kā pasaule – ar apsūbējušām bruņām.
Starp citu, zveja šeit reizēm ir pārsteigumu pilna. Ir gadījies nomakšķerēt līdaku, kuras vēderā – dzīvs, nesen norīts vēzis! Atliek secināt, ka reizēm abu plēsoņu ceļi krustojas un reizēm kādam par to ir jāsamaksā dārga cena.
Reiz septembra vidū vējainā laikā pa Ušura ezeru palaidu ūdu ar ēsmu – karūsiņu. Pats ar laivu aiziros līdz šaurumam un gaidīju. Manīju, ka ūdas galā ir loms. Iros klāt! Ūda te bija virs ūdens, te jau zem tā. Nodomāju: “Pamatīgs loms!” Beidzot satvēru ūdu un izvilku kilogramu smagu vēdzeli raibā maskēšanās tērpā. Papētot savu lomu, konstatēju, ka, ūdai slīdot pa ezeru, karūsiņu tās galā bija paspējuši apskrambāt vēži. Vēdzele uzķērās uz pārpalikuma.
Ar kombinēto makšķeri
Kad Aiviekstē bija zems ūdens līmenis, Valdis zivju ķeršanai izmantoja kombinēto rīku, proti, spiningam pierīkoja pludiņu, tad ēsmas zivtiņu kopā ar gremdētāju – svina lodīti – vilka zem ūdens. Zivtiņa aiz lūpas bija pieāķēta uz neliela trīsžuburu āķa. Ar tādā veidā pasniegtu ēsmu Valdis Aiviekstē tika noķēris pat sešus kilogramus smagu līdaku. Pats mans draugs stāstīja, ka tādu zvejas paņēmienu esot nošpikojis no kolēģiem Rēzeknē, kuri bijuši izslavēti kā dikti prasmīgi makšķernieki.
Brokastis uz ledus
Deviņdesmito gadu sākumā, agrā pavasarī, kad ūdeņus vēl klāja ledus, mēs trijatā – Valdis, es un vēl viens mūsu draugs, kuru sauca par Viktoru, – devāmies brekšu zvejā uz Alūksni. Iepriekšējā vakarā Valdis pirms mums jau tur bija ielūkojies, lai piebarotu zivis iecerētajās zvejas vietās. Ieradāmies makšķerēt agrā rītā. Zināmajā vietā uz Alūksnes ezera ledus nosēdējām līdz pulksten 8.00, ķērās tikai daži “finieri”. Valdis ar Viktoru nolēma iet izmēģināt spēkus citā vietā uz tā paša ezera. Es paliku uz vietas. Savā ziņā – slinkuma dēļ. Apzinājos, cik daudz spēka jāpatērē, lai pusmetru biezajā ledū izurbtu jaunu āliņģi. Pagāja stunda. Ķērās slikti. Jau biju nolēmis tomēr iet urbt āliņģi citā vietā, bet tad pamanīju, ka netālu kaimiņš īsā laika posmā nomakšķerējis jau divus brekšus. Turpināju sēdēt uz vietas kā tāds ūpis. Un sāka ķerties! Ar divām ziemas makšķerēm man bija darba pilnas rokas. Varētu pasaukt draugus, palielīties, aicināt nākt pulkā, bet tolaik man vēl nebija mobilā telefona. Sasaukties pāri ezeram arī nevarēja. Pārāk tālu Valdis un Viktors bija aizgājuši no sākotnējās zvejas vietas. Toties man nepazīstamie tuvumā esošie zvejnieki pamanīja manu veiksmi un sāka interesēties, kā man tas izdodas. Lai šie nenoskaustu un neaizbaidītu manu zvejnieka laimi, ar gudru ziņu sāku spēlēt teātri. Sāku noņemties ar brokastošanu turpat uz ledus. Līdzi man bija gan termoss ar karstu tēju, gan maizītes. Un ēst jau arī sāka gribēties. Tā man izdevās maldināt konkurentus un tikt no viņiem vaļā, jo cik tad ilgi blakus stāvēs, ja es kā budzis ēdu viens pats un citus necienāju. Tajā dienā es no Alūksnes ezera ledus apakšas izvilku lielāko lomu, kādu man tur jelkad ir laimējies noķert. Mana zemledus makšķernieka zvejas kaste bija pilna ar zivīm. Mājās bija ko rauties ar zivju tīrīšanu un sievai ar cepšanu. Dikti jau gardi tie brekši bija.
Ar svaigu lomu – līdz mājām
Kā mājās pārvest nozvejotās zivis, lai tās būtu svaigas? Tā, starp citu, ir liela māksla. Reiz pie Aiviekstes upes redzēju, kā kāds rīdzinieks tikko noķertai līdakai salauž sprandu un liek zivi plastmasas maisā. Gribēju jautāt, kas no loma paliks pāri, kad tiks aizgādāts līdz Rīgai? Tikai nelaba smaka! Zvejojot vasarā, noķertās zivis jācenšas pēc iespējas ilgāk saglabāt dzīvas. Šajā ziņā visizplatītākais paņēmiens ir tā saucamā zivju tīkliņa izmantošana. To ērti var lietot, zvejojot vienā vietā. Ja makšķerēšana notiek, zvejniekam pārvietojoties laivā, ir nepieciešams cits paņēmiens. To es aizguvu jeb, pareizāk sakot, uzzināju, savulaik lasīdams žurnālu “Ribalov”. Tur bija pamācība, kā izgatavot tā saucamos “škaplerus” noķerto līdaku uzāķēšanai aiz apakšžokļa, lai zivis zvejas laikā varētu glabāt ūdenī un uzturēt sveikas un veselas. “Škaplerus” ar uzāķētajām līdakām iesien šņorē un piesien laivai, velkot līdzi un turpinot zveju. Es šo uzparikti izgatavoju pats no bleķa un riteņa spieķa. Mana pieredze – vienā komplektā var būt līdz 20 “škapleru”. Šņorē tos citu no cita nodalīju ar plastmasas dambretes kauliņiem, kam izurbts vidus un kuri savērti stiprā auklā kā krelles. “Škapleros” ievērtās līdakas auklā ļauj zivis ūdenī līdz ar laivu līdzi vilkt ar galvu pa priekšu, lai nepiesit žaunas un neaizrijas.
Cienījamie zivju inspektori
Zivju inspektori arī ir tikai cilvēki. Ir situācijas, kurās tie var atļauties, kā saka, skatīties starp pirkstiem un nereaģēt pārāk bargi. Esmu to savā mūžā pieredzējis.
Vienvasar Ušura ezerā no laivas zvejoju kopā ar vairākiem bērniem, kuri guva pirmās iemaņas šajā mākslā. Saskaņā ar noteikumiem makšķernieks drīkst izmantot divus vienādas nozīmes zvejas rīkus. Taču viens no puikām gan makšķerēja, gan vēl ūdenī ielika ūdu ar dzīvas zivtiņas ēsmu, cerēdams tikt pie līdakas. Mūs pieķēra zivju inspektors. Ūdu, protams, konfiscēja, kā arī izteica aizrādījumu, bet nekādu citu sodu nenoteica.
Reiz augusta beigās mēs ar Valdi aizbraucām zvejot uz Aivieksti. Automašīnu novietojām tur, kur makšķernieki transportu parasti tur. Toreiz no tālākiem braucējiem šajā vietā zvejojām vieni paši. Bija vēl daži vietējie puikas, kuri ķēra asarus. Kur bijuši, kur ne, uzradās zivju inspektori. Teica, ka jāmaksā sods par automašīnas novietošanu neatļautā vietā. Valdis noreaģēja kā labs psihologs un runas vīrs (tolaik viņš bija deputāts Gulbenes pilsētas pašvaldībā). Viņš inspektoru uzmanību pievērsa manam bēdīgajam izskatam. Tobrīd man vienai rokai bija svaigas rētas, nesen biju pārcietis operāciju. Valdis lūdzās: “Vismaz pažēlojiet invalīdu!” Inspektoriem mūs kļuva žēl…
Atceros, ka vienā ziemā uz Alūksnes ezera plānā ledus, nelikumīgi izliktās ūdas kā sēnes lasīdams, ielūza kāds zivju inspektors. Es tobrīd vēl biju tikai krastā, kur kopā ar pārējiem vīriem pārspriedām, ka ir jāiet palīgā, jo inspektors, kaut stingrs, bet reizē arī cilvēcīgs. Un viss beidzās labi. Inspektors palika sveiks un vesels.
Draugs sapņoja noķert samu
Tagad 81 gada vecumā lielākoties varu vairs tikai kavēties atmiņās par zveju. Vasarā kādreiz ar makšķeri pār plecu aizeju arī līdz kādam tuvējam dīķim Gulbenē, bet to jau nevar nosaukt par īstu zveju. Tā ir tikai tāda niekošanās, elpojot svaigu gaisu. Nekas cits neatliek, kā atcerēties senākus laikus un to lielisko sajūtu, kad jutu: laikam ir pieķērusies līdaka, bet varbūt tomēr nav, būs vai nebūs, ja būs, vai spēšu to dabūt krastā? Mans draugs Valdis sapņoja reiz Daugavā noķert samu. Vēl viņš uz sevi mēdza attiecināt harizmātisko tālaika Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina teicienu: “Prezident skazal!” (no krievu val. – “prezidents pateica”). Tur bija arī pašironijas deva par to, ka ne vienmēr politiķu un mūsu, parasto cilvēku, vārdi sakrīt ar darbiem, taču apņemšanās allaž ir tās vislabākās. Valdis mēdza lielīties, ka ir vienā skolā gājis ar slaveno Latvijas politiķi Anatoliju Gorbunovu. Tāpēc viņam likās, ka šādas tādas nebūšanas pilsētā, novadā, valstī varētu atrisināt, aizbraucot “pie Toļika”. “Braukšu uz Rīgu un ieregulēšau viņam smadzenes,” mēdza sacīt Valdis. Jau desmit gadu mana drauga nav šajā pasaulē. Ja Valdis zinātu, kā šī pasaule pa šo laiku ir mainījusies un arī viņa skolasbiedrs Toļiks sen vairs nav pie teikšanas. Ja Valdis zinātu par notikumiem Ukrainā, par to, cik apdraudēti atkal šodien jūtamies – gluži kā tad, kad Latvijai atguvām brīvvalsts statusu un visu laiku bažījāmies, kāda būs Kievijas reakcija. Kā manījušies ir mūsu iemīļotie zvejas ūdeņi! Ušura ezers ir kā izpļauts, ne tur vairs zivju, ne vēžu. Un kas notiek ar upēm? Tajās, uz kurām uzbūvētas hidroelektrostacijas, zivju vairs praktiski nav.
Pasaki, kas ir tavs draugs!
Zvejnieki ir dažādi. Vieni brauc atpūsties pie dabas krūts pēc savas saprašanas. Zivis šajā gadījumā nav tās svarīgākās, bet ir tikai piedeva. Cilvēki vienkārši vēlas atslābināties, paņemt uz krūts, kā saka. Un ir arī tā saucamie riktīgie zvejnieki, pieredzes bagātie veči, meistari. Zvejot kopā ar tādiem – tā ir liela veiksme. Man tāda veiksme bija, jo draugs Valdis bija reti prasmīgs un azartisks makšķernieks, no kura daudz mācījos, ieskaitot cieņu pret Dabas māti. Ir tāda anekdote. Meita prasa mātei: “Mammu, pasaki, kas tie tādi zvejnieki?” Māte atbild: “Meitiņ, tie paši dzērāji, tikai gumijas zābakos.” Kur nu bez gumijas zābakiem! Bija man arī tādi. Bet nu jau gandrīz visu savu iekrāto zvejas inventāru esmu izdalījis radiem un draugiem, kuri ir mani sekotāji uzticībā skaistajam vaļaspriekam – makšķerēšanai. Savulaik zveja man ir palīdzējusi rūdīties fiziski, atpūsties garīgi. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī aizraušanās pagarina mūžu. Un tā ir iespēja ne tikai meditēt dabā, bet arī iepazīt īstu un patiesu draudzību. To novēlu ikvienam!
