Simtgadīgu koku lapotņu paēnā paslēpusies neliela, baltiem ķieģeļiem apmūrēta vienstāva māja.
Simtgadīgu koku lapotņu paēnā paslēpusies neliela, baltiem ķieģeļiem apmūrēta vienstāva māja. Pie saimniecības ēkām un šķūņiem, kas piekļāvušies pagalmam – vecs automašīnas vraks, no darba paguris neliels traktors, šķūņa pažobelēs dižojas daudz tehnisku priekšmetu un detaļu, kuru pielietojums nezinātājam ir un paliek noslēpums.
Netālu no ogulājiem skopās šīsvasaras saules staros sānus kaltē baļķi. Vienā iecirsts cirvis, cirtienā atšķeldams prāvu mizas sloksni. Uz ķeburaina spieķa atspiedies Lejasciema pagasta Mālmuižā “Liepu” māju sētsvidū stāv sirms vīrs, vērīgi uzlūkodams svešo nācēju. “Vai varētu satikt Jāni Serģi?” vaicāju. “Es jau pats tas esmu. Būsiet pareizo sameklējuši,” skan nesteidzīga atbilde, bet sirmgalvja pelēkzilajās acī sprēgā nebēdnīgas dzirkstelītes. Tās tur ir visu sarunas laiku.
Uzzinājis, kāpēc esam ieradušies, saimnieks sīkiem, bet noteiktiem soļiem dodas uz mājas pusi, pār plecu pārmezdams sakāmo: “Nu tad iesim iekšā, pagalmā nekāda runāšana nesanāks. Šai mājai ir ārkārtīgi liels vecums. Bija paredzēta nost jaukšanai, bet savām rokām to atjaunoju. Tikai iekštelpu mālerus no Rīgas uzaicināju, jo pats tajā lietā nekā nesapratu.”
Izlīkumojuši cauri plašai istabai, kurā goda vieta ierādīta stellēm un fotogrāfijām, kurās dažādā vecumā attēlota viena un tā pati sieviete, nonāku vecā vīra istabā. Pirmais, ko pamanu, ir galds, bet uz tā – senu fotogrāfiju kaudzīte un bieži pārlapots albumu.
“Ak tad gribat par mani un izgudrojumiem kaut ko uzzināt, bet tā stāstīšana jau būs tāda garlaicīga lieta,” uzlūkodams sarkano diktofona actiņu un nogrozīdams galvu par kārtējo tehnikas brīnumu, bilst Jānis, lai gan 87 gadus vecajam sarunbiedram vārdi kabatā nav jāmeklē. Tie paši laužas uz āru. Ja ir ar ko palepoties, kāpēc lai to nedarītu?
Motovelosipēds pārtop par zāģi
“Uzreiz par dīvaino traktoru, ko ceļa galā pamanījāt, nerunāsim. Tas nāca vēlāk. Viss sākās ar motorzāģi,” Jānis salūko nelielu, nodzeltējuši fotogrāfiju kaudzīti. Tās – stāstījuma ilustrēšanai. “Robežkalnā strādāju par mežsargu. Ikdienā bija tādi darbi, kurus, manuprāt, peļņas vīram darīt nepienācās, tāpēc radās doma, ka ir kaut kas jāizdomā, lai būtu vieglāk strādāt. Pirmais mans izgudrojums bija motorzāģis. Tolaik bija tāds krievu markas motovelosipēds “Kivjaļin”. No tā paņēmu motoru, ko aprīkoju tā, lai varētu kokus gāzt. Toreiz neviens motorzāģi “Družba” nepazina, tāpēc manējais bija smags, bet īsts brīnums. No zāģeriem dabūju sliedi un ķēdi. Pārējo piekonstruēju klāt pats.”
Strīdu izraisa celmlauzējs
Sākušās dažādas reorganizācijas, tāpēc Jānis zaudējis mežsarga vietu un raudzījis pēc citas nodarbes. “Tolaik izveidojās jauna iestāde, ko sauca par ķīmisko mežsaimniecību. Sāku strādāt tajā. Mežā lauzu celmus. Viss jau būtu labi, ja vien izlauzt celmu būtu vienkārši.” Jānim atkal bijusi iespēja likt lietā izgudrotāja talantu. Vispirms tapis celmu lauzējs, kur izmantots cilvēka fiziskais spēks. Trijkājim līdzīgās ierīces celtspēja bijusi apmēram sešas tonnas. Nedaudz vēlāk Jānis to uzlabojis un apvienojis ar motoru un braucamrīku, lai celmlauzēju varētu ērtāk pārvadāt un izmantot tehnikas spēku. Jānis atminas, ka viņam drīz vien uzradies zinātniskais konkurents, kurš neticējis, ka cilvēkam bez augstās skolās gūtas izglītības iespējams kaut ko izdomāt. “Par visām varēm viņš taisījās par ierīces autoru. Varbūt tāpēc, ka man par racionalizācijas priekšlikumu solīja 5000 červoncu prēmiju. Tagadējā naudā tie gan vairs nebūtu 5000. Pēc profesijas būdams inženieris, idejas kārotājs lūdza, lai es viņam uzzīmējot, kā celmu lauzēju esmu veidojis. Ar roku zīmējumu aši uzmetu uz papīra lapas. Vēlāk inženieris visu bija smalki pārzīmējis, uzdodamies par idejas autoru.”
Pagasta ļaudis skubinājuši Jāni ideju tik vienkārši otram neatdot. Viņu adresēta vēstule sasniegusi pat avīzes “Sovetskaja Latvija” redakciju. Izcēlies strīds. Jānis izsaukts uz pārrunām Rīgā. Sākumā neviens neticējis, ka vienkāršs mežsargs spējis kaut ko tādu izdomāt un izgatavot. “Tā arī pateicu, ka esmu praktiskais idejas autors, bet inženieris lai tad ir zinātniskais. Viss aizgāja līdz tiesai. Konkurents tajā ieradās ar milzīgu paku aizstāvības rakstu, bet viss beidzās vienkāršāk, nekā biju domājis. Tikai pajautāja, vai abi esam pazīstami, kā notikusi iepazīšanās? Vārds pa vārdam un inženieris sapinās vārdos uz līdzenas vietas. Vairs i garo rakstu nevajadzēja.”
Talants mantots no senčiem
Jānis domā, ka izgudrotāja talantu pārmantojis no tēva brāļa, kas bijis universāls cilvēks, jo pratis dažādus amatus. Arī mātes tēvs, kas strādājis kādā Kurzemes muižā par kalēju, pratis izgatavot dažādus amata rīkus un nodarbojies ar galdniecību. Citu pēc citas pārlūkodams fotogrāfijas, Jānis prāto, ka talantus cilvēki pārmantojot no paaudzes paaudzē.
“Es biju tāds krāmu un dažādu lūžņu vācējs. Daudzi bija saglabājušies no pirmskara gadiem. Katru cītīgi aplūkoju un izdomāju, kur varētu vēlāk izmantot,” Jānis izraugās no fotogrāfijām vienu, brīdi aplūko un tad saka: ” Traks jau biju. Nopirku sadegušu kuļmašīnu un atjaunoju. Viss būtu labi, ja vien stiebru vilcēju būtu piemērotu salūkojis.” Vīra izdomas rezultātā tapis ne viens vien, kā viņš pats saka, pašbraucējs. Sarunā ieskanas tādi vārdi, kā gāzģenerators, pacēlājs, troses un citi. Katrs vienlīdz nozīmīgs un vērts.
“Cik ilgā laikā tapa traktors, kas ikvienu spēj izbrīnīt?” es vaicāju. “Ko nu par to! Tā bija garlaicīga padarīšana, bet redz, ka vēl šodien kust. Atdevu dēlam, kurš šodien to ir visvisādi papildinājis”. Pārāk liels ātrums traktoram neesot. Mūsdienu divriteņi ar vairākiem ātrumiem to noteikti apsteidzot. “Tas nekas, ka tā. Cik dēlam vajag, tik pietiek. Smagums uz pleciem nav jānes. Cilvēki Mālmuižā pieraduši, ka tāds te braukā. Visi zina, no kurienes nācis.”
Degvielas vietā izmanto malku
Todien, kad tikāmies ar izgudrotāju, traktors spītīgi bija apstājies ceļa galā, kas ved uz dēla mājām, tāpēc kopā ar Jāni no “Liepām” līdz tam vajadzēja mērot dažus kilometrus. Ārēji tā bija kā divu senu paziņu tikšanās. “Sazina, kas tad noticis. Būs atkal saniķojies,” Jānis saudzīgi ar plaukstu pieskaras traktora sirdij – motoram, kas ņemts no padomju laikā visiem labi zināmā “gazika”. “Laikam jau te būs tā vaina,” sirmgalvis prāto un nākamajā brīdi aizrunājas par malku, kas sazāģēta nelielos klucīšos un salikta vairākos maisos. “Redziet šito bunduli. Tā ir degvielas tvertne. Augšā attaisa vāku, ieber malku un lieta darīta. Līdz Lejasciemam ar vienu maisu nepietiks. Vajadzēs krietni vairāk, bet no dēla mājām līdz manējām atkulcināt var. Vecs tāpat kā es,” Jānis saka, pārlūkodams traktoru un piekrizdams fotografēties. Sākumā motoru darbinājis benzīns, tam kļūstot dārgākam, vajadzējis izdomāt, kā ietaupīt naudu. “Visu ar to var vest – zāli, mēslus, kastes, malku un citu. Laukos visam jābūt universālam,” apņēmīgi un pārliecināti skan Jāņa sacītais.
Vēlas labāk redzēt un dzirdēt
87 gadi nav maz, bet Jānis ir rosības pilns. “Kas tad būs, ja es tik gulēšu gultā, gaidīdams mirstamo stundu. Kas tad tā būs par dzīvi! Daudz ko vēl varu padarīt, piemēram, baļķus mizot un malku skaldīt. Varētu arī grāvjus rakt, tikai švaki ar to vīvelēšanu, jo nav tās redzēšanas.” Viņš ir gatavs atkal kaut ko jaunu izgudrot, bet vispirms tā būtu ierīce, kas ļautu labāk redzēt un dzirdēt.
Jānis ceļas kājās un brīdi pacietīgi rakņājas pa lietām, kas uz galda. “Re, kur tās ir!” viņš izsaucas un rāda brilles, ko pats izveidojis tā, lai varētu lasīt avīzi. “Dakteri saka, ka priekš mane stulbe ace tāde brille nav, tāpēc šis ir mans pēdējais izgudrojums,” sirmais vīrs pajoko. Viņš sameistarojis acenes, kam kreisā puse ir aizklāta ar kartona gabaliņu, bet labajā pusē iestiprināta lupa un divas dažāda stipruma lēcas. “Lēnāka ir tā lasīšana, bet tas ir labāk nekā nekas,” Jāņa acīs atkal spēlējas nebēdnīgās dzirkstelītes, kas pazūd brīdī, kad Jānis piemin dzīvesbiedri. Kopā nodzīvojuši 61 gadu. Šogad 6.maijā viņš “Liepās” palicis viens.
“Diemžēl neviens izgudrotājs nav spējis izdomāt iekārtu, kas ļautu cilvēkam dzīvot otru mūžu,” domīgi saka “Liepu” saimnieks. Viņš vēl brīdi pakavējas pagalma vidū, tad lēnītēm pagriežas un dodas uz namdurvīm. Tā Jānis Serģis pavada katru ciemiņu.
