Annas Tipānes šūpulis ir kārts Lejasciema pagasta Gaujas krastos, bet nu jau vairākus gadus viņa dzīvo Gulbenē. 22.maijā Anniņa, kā viņu sauc visi, kuri pazīst, svinēs savu 94. dzimšanas dienu. Rīt, Mātes dienā, viņu sveiks ne tikai dēls Jānis un meitas Inta un Rūta, bet arī seši mazbērni un desmit mazmazbērni. Tā būs mīlestības un laimes pilna diena, jo kas gan var būt skaistāks par mīlestībā sniegtiem ziediem, glāstiem un laba vēlējumiem. Arī viss Anniņas mūžs ir sapinies ar mīlestības pinekļiem. “Man ne tikai Mātes dienā, bet arī citkārt bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu mīlestības nav trūcis,” smaida Anna.
– Vai mēdzat izstaigāt arī savas bērnības takas?
– Kā nu ne. Vēl visu labi atminos. Esmu dzimusi Lejasciema “Majanu” mājās Gaujas malā, tāpēc, kad paaugos, katru vakaru gāju peldēties. Es jau biju darbīga. Mātei palīdzēju mājas darbos, ganos gāju. Vecākiem bija 20 hektāru zemes, tāpēc lielas brīvības nebija. Nu palaidnības gan arī paspēju pastrādāt. Tuvējās piecās kaimiņmājās bija tikai puikas, es viena meitene, tad nu kāvos ar viņiem. Zagšus zagos uz kaimiņiem. Tāda koka un jumta nebija, kur arī es nebūtu uzkāpusi. Man patika visas puiku izdarības. Makšķerēt patika. Nekas liels jau neķērās, grunduļi vien. Vienreiz pamatīgi apaukstējos, domāju, ka palikšu bez kājām. Gulēju un kliedzu aiz sāpēm. Dakteris bārās. Četras klases mācījos toreizējā Kalna skolā, bet divas – Dūres skolā. Vēl pat nebija 16 gadu, kad iestājos Rankas mājturības skolā, kur biju visjaunākā. Iemācījos aust, šūt, klāt azaida galdus, ēst gatavot. Apguvu zināšanas arī lauksaimniecībā. Viss jau sievietei dzīvē noder. Pēc mājturības skolas beigšanas atgriezos vecāku mājās, lai palīdzētu saimniecībā. Apprecējos ar kaimiņu puisi Markusu. 1938.gadā piedzima dēls Jānis, nedaudz vēlāk – meitiņa Inta. Ilgi saimniekot mums neiznāca, jo tuvojās karš, sākās bēgļu gaitas.
– Ko varat pastāstīt par šo laiku?
– Atceros, ka mājas pagalmā un dārzā aprakām traukus un citus sadzīves priekšmetus, ko bēgļu gaitās nevarējām paņemt līdzi. Domājām, atgriezīsimies un turpināsim saimniekot. Divos zirga pajūgos salikām pārējo iedzīvi. Pie ratiem piesējām gotiņas. Līdzi bija arī aitas un cūka. Es ar Jānīti un Intiņu – vezumā. Bijām tikuši pāri Gaujai, kad redzējām, ka “Majani” jau deg. Pirmo nakti pārlaidām mežā pie ugunskura, bet pret rītu vācu zaldāti mūs dzina uz Velēnu. No Velēnas pagriezāmies uz Tirzas pusi, kur “Tirzmaliešu” mājās dzīvoja radinieki. Atceros skatu, kā vācu zaldāti, lēkādami pa kartupeļu vagām, bēga uz meža pusi, jo tuvojās krievu armija. Ar savu tēvu abi stāvējām kūts priekšā, kad ārpusē sprāga granāta. Dieva laime, ka kūts lielie mūri mūs pasargāja no nāves. Tolaik man nebija laika bailēm, jo biju atbildīga par saviem bērniem. Pēc nedēļas vīrs un mans tēvs brauca raudzīt, varbūt jau varam atgriezties mājās, bet to vietā – tikai drupu kaudze. Tikai pēc mēneša atgriezāmies Lejasciemā. Visas mūsu lietas bija izraktas. Kā šodien atminos, ka šķīvjus aprakām lielās kaņepēs, bet arī tie bija izrakti. Vienīgi šujmašīnu nebija atraduši. Vai nu zaldātiem ar bija tik daudz laika, lai visu uzietu? Gadu pie kaimiņa nodzīvojām trīs ģimenes kopā. Tad vīrs brauca pāri Gaujai, lai pa bunkuriem meklētu kokmateriālus un uz vecajiem pamatiem būvētu jaunu māju. Tomēr nebija lemts māju uzbūvēt līdz galam, jo atkal bija jādodas projām daudz, daudz tālākā un grūtākā ceļā.
– Tas nozīmē, ka liktenīgā diena bija 1949.gada 25.marts?
– Šo dienu vēl tagad nespēju atcerēties bez asarām. Sēdēju gultā un turēju klēpī nepilnus divus gadus veco meitiņu Rūtu. Intai tolaik bija septiņi gadi, Jānītis bija skolā. Istabā saimniekoja zaldāts, velkot no skapja drēbes, lai mēs tās ņemtu līdzi. Divi kaimiņi sēdēja pie durvīm ar plintēm, bet es kliedzu: “Nošaujiet mani, es nekur ar maziem bērniem nebraukšu! Man nekādas drēbes nav vajadzīgas!” Kur tad es būtu bēgusi ar bērniem?
“Tolaik man nebija laika bailēm, jo biju atbildīga par saviem bērniem.”
Anna Tipāne
Ja tas zaldāts vēl šodien būtu dzīvs, nezinu, kā viņam pateiktos, ka ļāva paņemt kaut ko līdzi. Kaimiņiene gribēja Rūtiņu paslēpt mucā, bet es viņu neatdevu. Ja esam ģimene, tad visi kopā. Naudas mums nebija, jo vīram vēl netika izmaksāta alga. Toreiz domāju tikai par bērniem. Kā pasargāt viņus no priekšā stāvošajām briesmām? Tās pat iedomāties nevarēju. 21 dienu vagonā. Bērniņi raudāja. Abi ar vīru sargājām savus putnēnus. Ne ko ēst. Ne ko dzert. Rūtiņai pieniņu vajadzēja, bet kur to ņemt? Kā mazam bērnam ieskaidrosi, ka nav ko ēst? Nonācām Amūras apgabalā. Sākumā dzīvojām barakās taigā. Pārdevu un iemainīju drēbes pret pārtiku. Pirmā ziema un pirmie gadi bija smagi. Drēbju nebija, ko ēst nebija. Intiņa smagi saslima ar difteriju. Atceros, kā palagā viņu aiznesa uz slimnīcu. Klusībā lūdzu visus labos spēkus, lai ņem vienalga ko, tikai lai pasargā manus bērnus. Liktenis bija mums vēlīgs. Pēc deviņiem gadiem atgriezāmies no izsūtījuma un atkal sākām dzīvi no jauna. Nekā nebija, tāpēc visi, kas nāca mūs apraudzīt, dāvināja krēslus, gultas un citas vajadzīgas lietas. Rūtiņai tolaik bija 11 gadu, dēlu rudenī paņēma armijā. Intiņa mācījās Dūres skolā. Viss pamazām sāka nokārtoties.
– Bet arī pēc atgriešanās neesat sēdējusi, rokas klēpī salikusi?
– Nē. Sāku strādāt kolhozā. Biju cūku barotāja. Kolhoza sapulcēs lielīja, cik esmu laba strādniece. Vīram joprojām bija pilna sirds. Viņš nevarēja piedot izsūtījumu, to, ka izputina viņa ģimeni, tāpēc vīrs kolhozā neiestājās, bet sāka strādāt par atsveķotāju. Sākumā arī manī bija rūgtums, bet laikam jau tāds liktenis bija man lemts. Es nezinu, kur manī bija tāds spēks visu izturēt. Pat slimojusi netiku. Tiku strādājusi arī lauku brigādē, kur cilāju miltu maisus, darīju arī citus darbus, kas būtu pa spēkam vīrietim. Man patika. Arī spēka pietika. Kad aktīvās darba gaitas beidzās, pieskatīju mazbērnus. Man paveicās ar mazdēliem, laikam jau tāpēc šodien savas vecumdienas vadu kopā ar vienīgās mazmeitas Aijas ģimeni un mazmazdēliem, uz kuriem mēdzu šad tad arī bārties, lai gan zinu, ka tas nelīdzēs. Viņi tik lēkā un kaitina mani. Aijiņas un Dzintara ģimenei tagad esmu kā mājas atslēga. Smejos, ka esmu kļuvusi par ganu mazmeitai. Neko jau viņi šodien neļauj man darīt, kā vien traukus nomazgāt. Ēst vairs netaisu, jo plītis šodien kļuvušas ārkārtīgi modernas. Vienīgi redzēšana gan vairs nav kā agrāk. Kad visi sabrauc mani apciemot, sēžu un priecājos, jo zinu, ka dzīve, lai kāda tā bijusi, nav nodzīvota velti. Mani visi mīlē un joprojām sauc par Ecamu vai Ecīti. Garlaicīgi man pagaidām vēl nav, jo gribas zināt, kas notiek pasaulē.
– Kas ir grūta, bet ilga mūža noslēpums?
– Darbs un cilvēku mīlestība. Es nekad neesmu jutusies viena, jo dzīvoju savu bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu mīlestības apskāvienos.
