Ne velti saka, ka ar maziem bērniem neviens tik labi nesaprotas kā pašu omas un opīši. Imants Jānis Landsmanis lepojas, ka ir vecaistēvs četrām atvasēm.
Ne velti saka, ka ar maziem bērniem neviens tik labi nesaprotas kā pašu omas un opīši. Imants Jānis Landsmanis lepojas, ka ir vecaistēvs četrām atvasēm. Viņš ir no tiem vīriešiem, kam patīk auklēt mazbērnus, patīk pieskatīt, rūpēties, dāvāt viņiem savu uzmanību, neskaitot stundas.
Opītim ir bagāta pieredze. Pašam aiz muguras padomju laiku bērnība, tad savā ģimenē izaudzināta meita, jau Atmodas laikos dzimuši mazbērni – pirmie trīs Latvijā, mazmeitiņa – Vācijā kā pilntiesīga turienes pilsone. Imants Jānis lepojas ar savu dzīves pieredzi, ar to, ka pārvalda latviešu, poļu, krievu un vācu valodu. Par mazbērniem runājot, viņš bilst: “Svarīgi ir ļoti labi, pat perfekti pārvaldīt vienu valodu. Tā ir valsts valoda.” Mazbērni, dzīvojot Vācijā, diendienā sarunājas vāciski. Kopā ar mazajiem atbraucot uz Latviju baudīt šejienes vasaru, opītis ar saviem puisēniem pat te sarunājas vāciski. Garāmgājēji pārsteigti atskatās. Bet opis tikai nosmaida: “Gan viņi runās arī latviski, gan. Brauks uz Latviju biežāk un runās.” Pagaidām viņš priecājas par to, cik bērniem labvēlīga ir vide Vācijā…
Bērnudārzā – brīvība un drošība
Mazie puikas – Tareks un Mousa – apmeklē bērnudārzu Vācijā. Bērnudārzi tur ir pašvaldības pārziņā. Opis puikas uz bērnudārzu nogādā līdz pulksten 8.30. Līdz tam viņš ir tiesīgs ieiet līdzi mazbērniem “dārziņā”, bet noteiktajā stundā pirmsskolas izglītības iestāde tiek slēgta. Slēdz gan durvis, gan sētas vārtus. Turpmāk bērni paliek tikai un vienīgi kopā ar audzinātājiem.
“Ja vecāki nokavē atvest bērnu uz “dārziņu” līdz noteiktajam laikam, tad viņi vairs nav tiesīgi iet iekšā līdzi bērnam. Vecāki paliek aizdurvē, bērns ieiet bērnudārzā audzinātāju pavadībā,” stāsta Imants Jānis.
Audzinātāji, protams, palīdzot bērnam risināt jebkuru problēmu. Ieejot bērnudārzā, audzēknis vispirms dodas uz savu grupiņu, lai sasveicinātos ar audzinātāju, toties pēc tam viņš var brīvi pārvietoties pa visu bērnudārza teritoriju, doties uz jebkuru grupiņu un nodarboties ar to, kas viņam patīk. Tās var būt gan sportiskas nodarbes, gan zīmēšana, gan rotaļas. Visur bērniem blakus ir vairāki audzinātāji, kas nodarbojas, pieskata, pamāca, ierāda. Piemērotos laika apstākļos bērni daudz laika pavada ārā – bērnudārza iežogotajā teritorijā. Iestādei ir pašai savs inventārs – dažādi braucamrīki. Bērni ņem un lieto, ko vēlas. Arī ārā bērnus pieskata nevis viens, bet vairāki audzinātāji.
Bērnudārzā sargu nav, ir tikai audzinātāji. Bērni te parasti pavada nepilnu dienu. Tāda ir vāciešu prakse. Uzskata, ka nav labi visu dienu bērnam būt “svešās rokās” projām no mājām, no ģimenes, no ierastās vides. Tāpēc arī pirmsskolas vecuma bērnu mātes Vācijā parasti strādā nepilnu darbdienu. Parasti rīta pusē līdz pulksten 13.00 bērnudārzā uzturas lielākoties gados vecāki bērni, bet pēcpusdienā – mazuļi, sākot no divu gadu vecuma.
Vācijā nav iespējama situācija, ka bērnam pakaļ varētu atnākt un no bērnudārza aizvest sveši cilvēki. Audzinātāji šādā situācijā zvanīs vecākiem. Drīzāk bērns paliks bērnudārzā līdz pašam vakaram, nekā viņu atdos rokās kaut kādam cilvēkam. Bērnu no bērnudārza var izņemt tikai vecāki vai viņu pilnvarotā persona. Darbinieki zvana policijai un ziņo par neskaidru situāciju. Ja bērns no bērnudārza netiek izņemts līdz noteiktajam laikam, vecāki maksā par personāla virsstundu darbu.
Populāri ir bērnudārzos pagalmā rīkot svētkus bērniem kopā ar vecākiem. Svētki notiek kā pikniks. Tad gan par šādu pasākumu tiek paziņots policijai, kas kopā ar ugunsdzēsējiem uzrauga kārtību pasākuma norises vietā. Parasti šādiem pasākumiem bērnudārzs sarūpē ēdamo un dzeramo, ko tirgo pasākumā. Iekasētā nauda nonāk bērnudārza budžetā.
Pašvaldība aprūpē bērnus
Vācijā pašvaldība rūpējas gan par pilsoņu, gan par pastāvīgo iedzīvotāju bērniem. “Viens otrs ir apmierināts, ka nav pilsonis. Pastāvīgajam iedzīvotājam arī ir pietiekami sociālo garantiju. Savukārt pilsonim ir vairāk pienākumu, kaut arī labklājība, sociālā aizsardzība un valsts interese par šo cilvēku palielinās,” saka Imants Jānis.
Nereti pašvaldība palīdz maksāt par bērna uzturēšanos bērnudārzā vecākiem, kuru ienākumi ir nelieli. Ja māte viena audzina bērnus, tad ir iespējama situācija, ka pašvaldība pilnībā viņai apmaksā iespēju ievietot atvases bērnudārzā. Tāpat arī vientuļajai mātei, kurai nav ienākumu, pašvaldība apmaksā mājokli, elektrību un siltumu. Jāmaksā vienīgi par telefonu, ja sieviete to vēlas.
“Protams, luksusdzīvoklis tas nav, par kuru pilnībā maksā pašvaldība. Tomēr tas ir pieņemams mājoklis. Esmu tādā bijis, tajā dzīvo viena pati sieviete ar diviem bērniem, dzīvoklis aizņem 100 kvadrātmetru, ir liela vannas istaba, liela virtuve, divas guļamistabas, liela viesistaba, liels koridors,” stāsta Imants Jānis.
Viņš saka, ka Vācijā vientuļajām mātēm esot prioritāte bērnu ievietošanā bērnudārzā. Arī Vācijā ir rinda uz bērnudārzu. Sievietēm mātēm, kuras ikdienā nestrādā un dzīvo, pārtiekot no sociālajiem pabalstiem, obligāti ir gadā viens mēnesis jānostrādā sabiedrības labā. Vācieši to saucot – “strādāt par vienu eiro stundā”. Tas nozīmē, piemēram, palīdzēt kopt skolu vai kādu citu pašvaldības sabiedrisko iestādi, kopt ielas.
Imants Jānis novērojis tādu praksi Vācijā. Ja strādā abi vecāki un ģimenē ir vairāki bērni – gan bērnudārzā laižami, gan mazāki – tad pašvaldība nāk pretī – apmaksā aukli jeb sabiedrisko omu (pensijas vecuma sievieti) mazulim vai mazuļiem. “Kāda sieviete pensionāre manas meitas ģimenei dzīvo kaimiņos. Viņa no pašvaldības saņem algu par to, ka dienā auklē svešas ģimenes zīdaini,” stāsta viņš.
Arī kristīgie palīdzības dienesti var ģimenēm sniegt palīdzību bērnu pieskatīšanā par brīvu, tiesa – tikai uz pāris stundām. “Atliek piezvanīt, lūgt. Atsūtīs cilvēku, kas palīdzēs,” stāsta Imants Jānis. “Es reizēm pat brīnos par to, kāda vērtība Vācijā ir bērns. Ja tikai kaimiņi redzēs, ka mamma pret savu bērnu ir bijusi neiecietīga, palaidusi rokas, nodarījusi mazajam ciešanas, kaimiņi zvanīs sociālajam dienestam un ziņos par to. Bez vārda runas bērnu izņems no ģimenes, kamēr noskaidrosies situācija un tas, vai bērns var te atgriezties.”
Katru bērnu uzskata par īpašu
Jau bērnudārzā Vācijā var novērot, ka pret katru bērnu izturas kā pret īpašu. Lasīt un rakstīt te nemāca, to dara skolā, taču psihologi jau bērnudārzā noskaidro katra bērna spējas. Piemēram, Imanta Jāņa mazdēliņā Tarekā psihologi ir saskatījuši intriģējošu personību. Reizēm liekas, ka puika nedzird, ko viņam jautā, taču vēlāk noskaidrojas, ka viņš visu ir dzirdējis, viņam par visu ir savas domas, un viņš pats izvēlas cilvēkus, ar kuriem vēlas komunicēt, turklāt viņa domu gājiens ir oriģināls. Indigo bērni – par tiem arī Vācijā ir īpaša interese.
Bērni ir mīlēti, loloti, tāpēc arī viss sabiedrībā ir pakārtots viņiem. Veikalā neliks mātei maksāt, ja mazulis būs netīšām kaut ko sasitis, sabojājis. Tie ir plānotie zaudējumi. Protams, ar mammu un mazuli runāsies, skaidros, ka tā darīt nedrīkst, bet tas arī viss. Drošība bērnu rotaļlaukumos jebkurā vietā ir ideāla.
“Visi rotaļlaukumi, pirmkārt, ir iežogoti. Otrkārt, katra ierīce ir izgatavota tā, lai negadījumā bērns gūtu pēc iespējas mazāk traumu, sāpju. Šūpoles iekārtas ķēdēs un nostiprinātas, lai no tām nevarētu izslīdēt, nokrist. Šūpoļu sēdeklītis ir apvilkts ar tādu kā švammes materiālu. Ja bērns dabūs triecienu ar šādām šūpolēm, tad tas būs tik nesāpīgs, cik vien iespējams. Zem ierīcēm ir smiltiņa, lai iespējamais kritiens neradītu traumas. Smilšu kastes bērnu rotaļām ir lielas, tajās ir sijātā smilts, turklāt šo smilti regulāri pilnībā nomaina,” stāsta vectēvs.
Un pretstats – bērnu rotaļlaukumi Gulbenē. Smilšu kastē smilts ir savēlusies kunkuļos. Iestāžu vai daudzdzīvokļu māju pagalmos bērnu rotaļu ierīces lielākoties stāv jau teju 50 gadus. Tās ir izkustējušās, nedrošas, apakšā ir cieta zeme vai pat betons. Tas ir bērnu dzīvībai bīstami! Par to Imants Jānis pārliecinājies. Šovasar atbraucot uz Latviju kopā ar mazbērniem, mājas pagalmā mazdēls Tareks nokrita no metāla kāpnītēm rotaļlaukumā, jo paslīdēja kāja, un guva smagu rokas lūzumu. “Nudien, es būtu gatavs pats nogriezt šos metāla stieņus bērnu rotaļlaukumā. Ja nav normālas ierīces, tad nevajag vispār!” saka dusmīgais opis un uzsver, ka ne Vācijā, ne Latvijā vecāki nespēj katru brīdi stāvēt bērniem aiz muguras kā sargeņģeļi, bet sabiedrībai ir jāgādā, lai vide, kurā atrodas bērni, būtu maksimāli droša.
***
Vizītkarte
– Vārds, uzvārds: Imants Jānis Landsmanis, kura dzīslās rit latviešu, poļu un vācu asinis.
– Dzimšanas vieta: Daugavpils.
– Vecums, horoskopa zīme: 65 gadi, Dvīņi.
– Nodarbošanās: pensionārs, šobrīd palīdz Vācijā pieskatīt mazbērnus meitas Valērijas un viņas vīra Maika ģimenē.
– Ģimenes stāvoklis: precējies – dzīvesbiedre Jūlija, meita Valērija un četri mazbērni – Artūrs (14), Tareks (6), Mousa (5) un Jasmīna (2,5 gadi).
– Dzīvesvieta: pastāvīgā – Gulbene, palaikam pie meitas – Vācijā, Lejas Saksijā, Osnabrikas apgabalā, Fjūrstenau pilsētā.
