Gulbenieti Veniju Augstkalni pirmo reizi ievēroju Gulbenes Amatnieku svētkos, kad viņa visus iekārdināja ar tikko sviestu pavasara ziedu medu.
Gulbenieti Veniju Augstkalni pirmo reizi ievēroju Gulbenes Amatnieku svētkos, kad viņa visus iekārdināja ar tikko sviestu pavasara ziedu medu. Gadu vēlāk – līdzīgā pasākumā Venija dāmām piedāvāja pašas no meldriem pītas platmales, stāstot, ka tās esot vieglas, modernas, izturīgas un spējot pasargāt no saules stariem.
Nezinu, kuras – salmiem vai meldriem gatavotās platmales jaunkundzes un kundzes izraudzījās labprātāk, bet esmu pārliecināta, ka Venijas roku darbs noteikti rotā kādas gulbenietes vai pilsētas viešņas galvu.
Arī Venija no meldru platmales, kas izgatavota pirms desmit gadiem, labprāt nešķiras. Izņēmums esot lietus dienas un tās stundas, kad bites esot visnegantākās. Izrādās, ka Venijas vaļasprieks un arī neliels peļņas avots kopā ar vīru Pēteri esot biškopība. Gan viena, gan otra aizraušanās sākusies nejauši, bet vēlmi iemācīties kaut ko jaunu radījusi apziņa, ka dzīvē neko iepriekš nevar paredzēt, tāpēc var noderēt viss, ko cilvēks prot un zina.
No medus vācējām nedrīkst baidīties
Venija, neiztiekot bez dzīvesbiedra papildinājuma, labprātāk stāsta par bitēm. Ar tām ģimene sākusi nodarboties pirms 15 gadiem. Sākumā bijusi tikai viena bišu saime, bet šobrīd viņa veiksmīgi tiek galā ar 50 saimēm. Drava izvietota vairākās vietās. Viena – Balvu rajona Tilžas pagastā, kur atrodas Venijas dzimtās mājas, otra – Sitā. Tas nozīmē, ka biteniecei, braucot aplūkot dravu, vienmēr jārēķinās ar attālumiem. Venija stāsta, ka esot tapis un iesniegts projekts, lai varētu dravu maksimāli paplašināt.
“Tiem, kas nodarbojas ar biškopību, jārēķinās ar plusiem un mīnusiem. Tiklīdz rodas produkcijas noiets, dārgāka kļūst degviela, cukurs un tamlīdzīgi. Neviens biškopis par miljonāru nav kļuvis, jo arī, pārdodot medu, ir problēmas. Šajos gados mums ir izveidojies noteikts klientu loks ne tikai Balvu un Gulbenes rajonā, bet arī Rīgā, braucam uz dažādiem tirgiem,” stāsta Venija. Viņa un vīrs, kopš nodarbojas ar biškopību, ir kļuvuši par īstiem dabas vērotājiem, jo tā vislabāk spējot pateikt priekšā, kāds būs pavasaris, vasara, rudens, kāds būs ienesums.
“Bitēm vienmēr ir vajadzīgs darbs. Tiklīdz to nedosi, čaklās strādnieces lido meklēt labākus darba devējus,” papildina Pēteris, piebilstot, ka dravā galvenā noteicēja un visa lēmēja esot Venija, kas biškopībā nepieciešamās zināšanas apguvusi pašmācībā.
“Pēc kāzām apmeklēju pārdevējas kursus, tiem sekoja autovadītāju, pīšanas un šūšanas kursi, bet biškopības kursiem laika nav atlicis. Mācāmies no dravniekiem, jo nekas nav labāks par praktisko pieredzi, kas papildināta ar teoriju. Protams, gadās arī kļūdīties, bet tāpēc jau kļūdāmies, lai mācītos. Esam pārliecinājušies, ka, saliekot kopā vairāku bitenieku pieredzi, rezultāts ir labāks nekā augstās skolās skolotājiem,” spriež Venija.
Viņa ir pārliecināta, ka ikviens, kas vēlas, par biškopi kļūt nevar. Ir vajadzīga liela uzņēmība, un nedrīkst baidīties no bitēm, jo medus vācējas šīs bailes atklāj nekļūdīgi.
“Tam, kas baidās, pie bišu stropa labāk klāt neiet. Bites jūt cilvēka uzvedību, īpaši, ja tas ir agresīvi noskaņots. Arī bites mēdz būt agresīvas. Īpaši tad, ja nav ienesuma,” piebilst Pēteris.
Gadā apēd
simts kilogramu
Venija un Pēteris ziedputekšņus nevāc, bet atstāj bitēm. Izrādās, ka vienai saimei gadā nepieciešami 40 kilogrami ziedputekšņu un 100 kilogramu medus. Dravnieki ir veco vērtību cienītāji, tāpēc bitēm mūsdienīgos un modernos stropus nepērkot, bet Pēteris tos gatavojot pats savām rokām. Palīgs esot arī dēls, kas strādā galdniecībā. Venija plāno, ka beidzot esot pienācis tas brīdis, kad vairāk par visu nepieciešama elektriskā medus sviedne. Līdz šim iztikts ar sviedni, ko griež ar rokām. Šis gads esot bitēm ļoti ražīgs, jo pēc ilgāka laika krāšņi zied liepas, arī pavasaris neskopojies ar dažādiem ziediem.
“Arī paši esam iesējuši divus hektārus nektāraugu – griķus un amoliņu, jo specializēsimies nektāraugu audzēšanā, jo ir
16 hektāri aramzemes. Lai saņemtu finansiālu palīdzību, esam uzrakstījuši arī vairākus projektus,” stāsta Venija, kura ir galvenā dokumentu kārtotāja un atskaišu rakstītāja. Ziemas viņa atvēlot dažādu informatīvu materiālu studēšanai par biškopību. Kā joku Venija un Pēteris atceras dienu, kad ķēruši pirmo spietu. Šodien tā laika rīcība abiem šķiet muļķīga un aplama.
“Bites pašas māca bitenieku, pasakot priekšā, kā vajag rīkoties,” saka Venija un stāsta, ka bišu mātes iegādājas ārzemēs. Piemēram, divas tikšot pirktas Ukrainā. Vienīgā problēma – kā bišu māti pieņems vietējās bites. Esot bijuši gadījumi, ka saime jauno māti nepieņem, bet izveido savējo. Jaunu māti saimei esot viegli pielikt, ja ir ienesums.
Pēc medus
ikdienā nekāro
Venija brīnās, ka viņai zināms bitenieks ziemā izēdot
40 litru kannu ar medu.
“Mēs strādājam ar bitēm, laikam tāpēc pēc medus ikdienā nekārojam. Tikai tad, kamēr medus ir svaigs un nav sacukurojies. Arī propoliss ir ļoti veselīgs, īpaši, ja ir klepus vai sāp kakls,” iesaka Venija.
Ja bišu produkti palīdz uzlabot cilvēka veselību, tad cilvēkam savukārt bites jāsargā no dažām slimībām. Ar tām Venija un Pēteris cīnoties nemitīgi, jo tiklīdz kādu kaiti ielaiž, cīņa var nedot cerētos rezultātus. Medikamenti, ko lieto pret dažādām slimībām, esot dārgi.
“Par visas pasaules bitenieku cīņu uzskatāma cīņa ar bišu ērci. Ja būtu tā, ka vienu dienu visi bitenieki apkaro ērci, tas dotu rezultātus, bet šobrīd šī cīņa līdzinās cīņai ar vējdzirnavām,” secina biškope.
Viss sācies
ar pīšanas kursiem
Par bitēm Venija var stāstīt daudz vairāk nekā par cepuru pīšanu, jo bišu strops līdzinās noslēpumainai fabrikai, bet cepures darināšanas procesā noslēpumu nav.
“Tolaik dzīvojām Jelgavā, bērni vēl bija mazi. Dzīvoju ar viņiem mājās un nejauši avīzē izlasīju, ka interesentus aicina uz pīšanas kursiem. Sākumā domāju, ka pīt vajadzēs no diegiem vai auklām, tāpēc nolēmu iemācīties kaut ko jaunu un noderīgu. Tomēr pīt vajadzēja no klūdziņām. Pamēģināju un iepatikās. Meistars, manus pirmos mēģinājumus vērtēdams, bilda, ka no mācekles iznākšot lietpratējs,” smejas Venija.
Pirmais meistardarbs esot bijis neliels apaļš groziņš, kam sekojusi tikpat vienkārša paplāte. Ar katru darbu augusi meistarība un darinājumi kļuvuši sarežģītāki.
“Pati pīšana no klūdziņām ir mazāk sarežģīta nekā klūdziņu sagatavošana – vākšana, mērcēšana, mizošana, vārīšana, sutināšana un cits. Kārkliem ir daudz šķirnes, kas cita no citas atšķiras. Pīšanai piemērotākie ir tie kārkli, kam visšaurākās lapas,” stāsta Venija.
Kārklu sarūpēšana neesot problēma, vienīgi dienai atvēlēto stundu – pārāk maz. Pēc kārkliem pinēja lūkojot agri pavasarī un vēlu rudenī, kad nobirušas lapas. Venija lepojas, ka viņas pinumi esot aizceļojuši uz Vāciju, Dāniju, Ameriku un citur, jo viņa regulāri piedaloties Amatnieku svētkos Brīvdabas muzejā.
“Pie mums Latvijā roku darbs ir nenovērtēts, tāpēc lētāk iznāk pinumu iegādāties veikalā, nekā darināt pašam. Ja parēķinu, cik litru degvielas iztērēju, pēc klūgām braukādams, cik naudas par to izdodu, tad tā pīšana ir tik vien, cik savam priekam,” prāto Pēteris.
Sieviete salīdzina, ka visātrāk varot nopīt paplāti. Pietiekot ar pusi dienas, ja pīšanai materiāls jau sagatavots. Lielākais Venijas pinums līdz šim, ko viņa nopinusi esot veļas grozs, bet nākotnes plāni saistoties ar apjomīga sienas dekora darināšanu. “Tas pagaidām ir tikai sapnis, jo bites paņem lielāko laika daļu,” bilst Venija.
Meldrus plūc
Ušura ezerā
Venija pārliecinājusies, ka cepures no meldriem ir daudz vieglāk pīt nekā kaut ko darināt no klūdziņām. Meldrus viņa un Pēteris plūc Ušura ezerā, pēc tam tos apstrādā. Cepuri varot nopīt vienā dienā, ja neviens netraucē. Ja pīšanas procesam pa vidu jādodas uz veikalu vai jāgatavo pusdienas, vajadzīgs ilgāks laiks.
Vairākus gadus Venijai un Pēterim solīts ierādīt telpu, kas būtu viņu darbnīca. Apgūt pīšanas māku tad varētu aicināt visus interesentus, bet šobrīd šai nodarbei atvēlēta viena istaba trīsistabu dzīvoklī. “Vairākkārt gāju un prasīju, bet atbalstu neguvu, tāpēc pārstāju lūgt, jo bija apnicis rakstīt vienu iesniegumu pēc otra. Tāpēc samierinājāmies ar to, kā ir,” piebilst Venija. Viņai žēl, ka tā arī neizdevies arodu ierādīt vēl citiem ļaudīm. Viņa pati pa šiem gadiem darinājusi vairākus simtus cepuru. Bijusi doma no meldriem nopīt naģeni vīriešiem, bet iecere pagaidām neesot īstenota. Ar Venijas cepurēm lepojas Balvu kultūras nama deju kopas dalībnieki.
Pinēja stāsta, ka daudz ko nosakot iekšējais noskaņojums. “Ja nav laika un pie darba ķeros ar domu, ka tas iespējami ātrāk jāpaveic, tad zinu, ka nekas steigā neizdosies. Tad darbu labāk nolikt malā. Visam jānotiek mierīgi, bez steigas,” viņa piebilst. Izrādās, ka Venijai piemīt arī šuvējas talants, bet arī tas atlikts malā. Tik vien šujot, cik bišu stropiem vajadzīgs.
Klausos Venijas stāstītajā un domāju, cik daudz viņai līdzības ar čaklajām bitēm, kas ne mirkli nevar iztikt bez darba. Kas zina, varbūt tā ir bišu burvestība, kas ap cilvēkiem, kas nebaidās jauna darba, šos darbus tin kā ziedputekšņus pie skrejas.
