27 gadus vecā Paula Mezīte pēc studiju beigšanas Latvijas Lauksaimniecības universitātē ir atgriezusies dzimtajā novadā, lai strādātu, dzīvotu un savu ģimeni veidotu Gulbenē. Šodien, 1.decembrī, ir Paulas veidotās mazo dzīvnieku “Ķepaiņu klīnikas” atvēršanas svētki ar kūku un ekskursiju interesentiem. Klīnika atrodas vienā ēkā ar Paulas mammas veterinārārstes Ilzes Mezītes aptieku “Pie Ilzes”. Mamma saimnieko pirmajā stāvā, meita – otrajā. Katrai ir pašai savs uzņēmums, katrai arī sava ieeja ēkā. Tas nebūt nenozīmē konkurenci pašu starpā, bet gan savstarpēju respektu.
Tā ir sakritība, ka netālu no “Ķepaiņu klīnikas” blakusmājā atrodas Gulbenes dzīvnieku aizsardzības biedrība “Ķepaiņu draugu klubs”. Paula saka – ar biedrību viņu vieno ne tikai vārds “ķepaiņi”, bet arī kopīga pārliecība. Noteikti būšot sadarbība.
“Ķepaiņu klīnika” – moderna un gaiša
“Zināju, ka es nākšu atpakaļ uz Gulbeni. Savējiem teicu: “Vai tad mēs abas ar mammu strādāsim vienā mazā telpā?”,” saka Paula. Darbs ir darbs, radu būšana ir kaut kas cits. Vecāki – Ilze un Viesturs Mezīši – ir gatavi arī profesionāli atbalstīt meitu, bet tikai tik tālu, cik tas nepieciešams. Paula vēlas būt patstāvīga. Vecākiem tas ir pa prātam. Mamma Ilze pati ir tāda, kurai vajag vietu, kur izvērsties viņas brīvajam garam. Viņa saka – no trim bērniem tikai Paula ir gājusi viņas pēdās. “Tas ir pietiekami. Vairāk nemaz nevajag,” smej Ilze. Ar meitu viņas ir kolēģes, kuras viena otru gatavas profesionāli atbalstīt ar padomu, ar palīdzību.
Telpas, kur atrodas “Ķepaiņu klīnika”, pieder Mezīšu saimei, un tā ir vieta, kur Paulai ir iespēja izvērsties. Paula saka – savu klīniku ir izsapņojusi, nevienam nesakot, pat pašiem tuvākajiem ne. Ideja ir auklēta klusībā gadiem ilgi. Ir reālu veidolu guvusi gan viņas kā veterinārārstes, gan dizaineres vīzija. Bijusi doma otrajā stāvā apgūt telpas vēl plašāk, taču bijis jārēķinās ar ierobežotajiem finanšu resursiem. Kādām būt klīnikas telpām, to līdz pēdējai niansei Paula ir sazīmējusi pati. Tas ir viņas dizains – gaišs un mierpilns.
Lai aprīkotu savu klīniku, Paula ir meklējusi dažādas iespējas. Gan iegādājusies lietotu diagnostikas aparatūru, gan kā jaunā speciāliste ir pieteikusi savu ideju biedrības “Sateka” projektu konkursam. Ir paveicies. Viņas projekts par mūsdienīgu veterināro pakalpojumu izveidošanu privātprakses vietā ir guvis Eiropas Lauksaimniecības fonda atbalstu gandrīz 40 tūkstošu eiro apmērā. Projektā privātā finansējuma daļa ir 15 tūkstoši eiro. Ar fonda atbalstu Paula ir nodibinājusi savu firmu – SIA “Paulavet”, kā arī moderni aprīkojusi savu “Ķepaiņu klīniku”. Paula saka – tuvākajā apkārtnē nekur nav tādu iespēju. Viņas rīcībā ir portatīvā rentgena iekārta ar digitālu rezultātu sagatavošanas iespēju turpat klīnikā, kas aizņem pāris minūtes. “Pirmie klienti jau ir izmantojuši šo pakalpojumu. Tālākais pacients bija suņuks no Rēzeknes,” stāsta Paula. Viņa ar jaunās aparatūras palīdzību ir izglābusi dzīvību kādam kaķim, jo atklājās, ka dzīvnieka vēderā ir iegūlies salaizītās vilnas kamols.
Klīnikā ir arī jauna ultrasonogrāfijas iekārta.
Ir izveidota operāciju, kā arī pēcoperāciju uzturēšanās zāle. Paula uzsver – īpaši vērtīgi ir tas, ka operācijām nodrošināta iespēja izmantot inhalācijas narkozes iekārtu. Tas ļauj precīzi dozēt narkozi, lai pēc iespējas mazāk kaitētu dzīvnieka veselībai. Tas ir īpaši svarīgi, kad operācija tiek veikta maza svara, veciem vai smagi slimiem dzīvniekiem. Klīnikā ir arī iespēja ar aparatūru izmērīt dzīvnieka pulsu, veikt elektrokardiogrammu, konstatēt elpošanas frekvenci, asinsspiedienu, skābekļa piesātinājumu. Asins hematoloģiskā izmeklēšana ļauj ātri un precīzi novērtēt dzīvnieka vispārējo stāvokli. Mikroskops ļauj veikt asins, urīna, fekāliju un ādas izmeklējumus.
Ir drosmīga jaunās paaudzes pārstāve
Paula ir absolvējusi novada valsts ģimnāziju. Ir deju kopas “Zelta Rūsiņš” dejotāja. Kopumā dejai ir atdoti jau 15 mūža gadi. “Kad pirms septiņiem gadiem nolēmu kļūt par veterinārārsti, es jau zināju, ka pēc izglītības iegūšanas atgriezīšos Gulbenē. Bija doma, ka palīdzēšu mammai viņas darbā. Būšu viņas darba turpinātāja,” viņa saka. Būtībā tā jau arī esot. Paula daudz var mācīties no mammas. Savukārt Ilzei noder meitas svaigi gūtās zināšanas veterinārijā un prasme darboties ar mūsdienu tehnoloģijām.
Ne tikai profesijas kopība ar mammu bija faktors, kas mudināja Paulu atgriezties Gulbenē. Viņa saka – neesot lielpilsētas cilvēks. “Man vajag plašumu, vajag daudz svaiga gaisa katru dienu,” Paula saka. Tas viņu motivējis sapņot un īstenot sapni. Uzdrošināties palīdzējusi praktizēšanās Austrijā. Licies – ja atgriezties, tad ar pienesumu. Tieši tāpēc tapis projekts jaunās tehnoloģijas iekārtu iegādei mūsdienīgam darbam veterinārijā. “Kāpēc gan mēs nevaram strādāt moderni tāpat kā Rietumeiropā? Varam! Man gribas strādāt tā, lai es skaidri zinātu un saprastu, ko daru. Nevis izmēģināt dzīvnieciņam dot vienas vai otras zāles “uz aci”, cerot, ka kļūs labāk,” saka Paula. Viņa godīgi atzīst, ka pie profesijas izvēles ir nonākusi it kā neviļus, tomēr likumsakarīgi. “Bērnībā man likās, ka būšu māksliniece. Kad sapratu, ka mana sapņu profesija – interjera dizainers – nozīmē sēdēšanu pie datora, es kļuvu domīga. Ilgi sēdēt vienā vietā – tas nav priekš manis. Es esmu cilvēks, kas dzīvo kustībā un neprot citādi. Tad sapratu, ka otra izvēle man ir kļūt par ārsti. Par kādu ārsti? Protams, par dzīvnieku ārsti! Jo tas ir cilvēks, kas ir kustībā, brauc izsaukumos pie dzīvniekiem. Ārsts, kas visu dara pats – no diagnostikas līdz ārstēšanai. Man patīk plaša darbības zona. Mācīdamās 2.kursā, es sāku zīmēt savu sapņu klīniku,” saka Paula. Viņa vienkārši izsapņoja dažādus nākotnes scenārijus. Patiesībā viņai padomā bijis vēl viens rezerves variants – dzīvot laukos un audzēt savas govis. Zināšanas veterinārajā medicīnā tam lieti noderētu. Tomēr, auklējot savu mazo dēliņu, viņa plašsaziņas līdzekļos uzzināja par biedrības “Sateka” izsludināto projektu konkursu, nolēma startēt un zibenīgi pēdējā brīdī iesniegšanai konkursam sagatavoja savas klīnikas projektu. “Re, pierādās, ka sapņot vajag! Nekad nezini, kurā brīdī radīsies iespēja piepildīt sapni,” prāto Paulas mamma. Paula atklāj, ka interesējas par homeopātiju. “Ir slimības, kuras nevar izārstēt. Tad ir ļoti labi zināt, ka ir alternatīvās metodes, kā mēģināt palīdzēt. Pagaidām mācos, bet nākotnē, iespējams, šādām zināšanām būs vērtīgs pielietojums,” saka Paula.
Auklē jaunāko dzimtas atvasīti
Paula līdzi uz darbu paņem arī savu dēliņu Deividu, kuram vēl ir tikai gads un trīs mēneši. Mezīši viņu iesaukuši par virsdakteri vai šefiņu. Abas ar mammu paspēj padarīt darbus un arī paauklēt puiku. Redzot, ka viņam ļoti patīk vecmāmiņas un mammas darbavietā, Ilze nodomā, ka varbūt reiz veterinārārstu dinastiju papildinās arī vīriešu kārtas pārstāvis. “Jūtos ļoti labi kā vecmāmiņa,” viņa saka. Esot labi apzināties, ka iesāktos darbus reiz varēs pilnībā nodot meitai. “Man patīk, ja bērni paliek Latvijā. Runājot par tiem vecākiem, kuriem bērni un mazbērni atrodas ārzemēs, man rodas sajūta, ka viņiem ir nogriezta nākotne. Kam kalt lielus plānus Latvijā, veidot kaut ko, ja nebūs turpinātāju, pārmantotāju?” prāto Ilze.
Starp citu, Ilze nav pirmā dzīvnieku daktere savā dzimtā. Ar šo profesiju ir nodarbojies jau viņas vecaistēvs Aleksandrs Jansons un onkulis Jānis Jansons Tērvetes pusē. Līdzīgi savai meitai Paulai arī Ilze savulaik ne uzreiz sapratusi, ka būs veterinārārste. Un tomēr beigās nonākusi līdz domai, ka būs dzīvnieku daktere. “Laikam šī profesija mums ar meitu ir gēnos. Tajā pašā laikā citiem maniem bērniem tā nav. Bet ne jau visi var būt veterinārārsti,” saka Ilze. Pretstatā meitai, kura ir mazo mīļdzīvnieku veterinārārste, Ilze strādā par lielo dzīvnieku dakteri. Arvien grūtāk ar gadiem esot pieņemt to, ka darbā ir vajadzīga racionāla pieeja un emocijas ir jānoliek malā.
Savukārt Paula ir pat priecīga par to, ka dzīvesbiedrs Sandis Putniņš nav viņas profesijas pārstāvis. Toties abi ir laucinieki – viņa no Ozolkalna, viņš no Lejasciema, nodarbojas ar mežizstrādi. Abi uzskata, ka dzīvošana Gulbenē viņiem ir tikai pagaidu pieturvieta. Jaunā ģimene noteikti ar laiku pārcelšoties atpakaļ uz laukiem. Jaunie cilvēki kopā ir jau ceturto gadu, auklē savu dēliņu Deividu un plāno nākotni. Paula saka – viņi satikušies draugu rīkotā mājas ballītē, kurā viņa nonākusi pa taisno pēc dejošanas “Zelta Rūsiņā”. Līdz tam jaunieši nav bijuši savstarpēji pazīstami. Tas licies neticami, jo abi taču ir no viena novada, abi vienā laikā studējuši Jelgavā. Dzirksts starp viņiem radusies uzreiz, no pirmā acu skatiena. Kad Paulas mamma uzzinājusi par to, ka meitai ir draugs, un tikusi iepazīstināta ar Sandi, atklājies – Ilze jau sen šo puisi bija noskatījusi kā savu iespējamo znotu. Tāda, lūk, sakritība vai liktenis, vai arī labās enerģijas nezūdamības likums darbībā.
Par Paulu
◆ 27 gadus veca, pēc horoskopa – Dvīnis.
◆ Sevi sauc par Ozolkalna meiteni, viņai ir vecāks brālis Jānis un jaunāks brālis Valts.
◆ 2010.gadā absolvējusi Gulbenes novada valsts ģimnāziju, 2016.gadā – Jelgavas LU.
◆ Profesija – veterinārārste.
◆ Ir ģimene ar 28 gadus veco lejasciemieti Sandi Putniņu, abiem ir dēls Deivids.
◆ Hobiji – dejošana, kalnos kāpšana kopā ar Sandi, viņa atbalstīšana motosportā.
◆ Sapnis – piedalīties nākamvasar lielajos Deju svētkos Rīgā, kuri Paulai būs otrie viņas mūžā.
