Elza Preimate: “Tas nav īsts ārsts, pēc kura apmeklējuma cilvēkam nekļūst labāk”.
Elza Preimate: “Tas nav īsts ārsts, pēc kura apmeklējuma cilvēkam nekļūst labāk.”
Ar novadnieci Elzu Preimati sarunājamies ar tālruņa starpniecību. Cienījamās medicīnas zinātņu doktores balss skan nesteidzīgi un mierīgi. Virknējas fakts pie fakta, kas liecina, ka Latvijas Ārstu biedrības Goda pilsones un profesores talanta noslēpums ir zināšanas, patiesa sirds gudrība, mīlestība pret cilvēkiem un dzimto pusi.
Vai, kavējoties atmiņās, bieži esat dzimtajā Lizumā?
Bieži gan, jo bērnība un jaunība līdz brīdim, kad devos uz studijām Rīgā, man saistās ar Lizumu. Tur sāku pirmās skolas gaitas, mācījos arī Velēnas draudzes skolā pie Jāņa Bumbēra. Toreiz tēvs, kurš bija zemnieks, zirga pajūgā mani 32 kilometrus veda uz Cesvaines ģimnāziju, lai es turpinātu mācības. Par Cesvaini man vēl šodien saglabājušās ļoti jaukas atmiņas. Dzīvoju internātā. Gan agrāk, gan šodien tie Cesvaines skolasbiedri, kas vēl esam palikuši, cieši turamies kopā. Ar mīlestību atceros latviešu valodas skolotāju Mariju Bērzkalni. Katru gadu, pēdējos gados retāk, braucu uz kapu svētkiem Lizumā, jo Velēnas kapos ir apglabāti mani piederīgie. Šis brauciens man bija kā likums.
Kas pamudināja dzīvi saistīt ar medicīnu?
Skolas gados par to netiku domājusi. Arī pašai un tuviniekiem bija laba veselība, bet vajadzēja izvēlēties specialitāti. Bez īpaša mudinājuma iestājos Medicīnas fakultātē. Pirmajos studiju gados, kad lielākoties nācās apgūt teorētiskos mācību priekšmetus, piemēram, anatomiju, histoloģiju un citu, man nešķita sevišķi interesanti. To, ka izvēle bijusi pareiza, sapratu tikai trešajā kursā, kad sākās klīniskā medicīna. Studijas beidzu 1945.gadā un esmu padomju laika pirmā fakultātes izlaiduma absolvente. Biju starp jaunajiem 11 ārstiem, kas saņēma atestātu, bet turpināju papildināt zināšanas pie pieredzes bagātiem pirmās neatkarīgās Latvijas laika medicīnas profesoriem, kuri tolaik vēl nebija izklīduši plašajā pasaulē, piemēram, pie profesora Jēkaba Prīmaņa, Kārļa Baloža, Jāņa Stradiņa un citiem. Studiju laiks bija tik skaists! Lai gan vajadzēja ļoti daudz strādāt, centāmies apmeklēt dažādus kultūras pasākumus. Ko tur sacīt, jaunība ir un paliek jaunība.
Jūs augstu vērtējat praktiskās ārstniecības darbu?
Jā, Hospitālās terapijas katedrā sāku strādāt par asistenti, kur mans pēckara gadu galvenais skolotājs bija profesors Jānis Miķelsons. Tas bija aizrautības un neatlaidības pārpilns laiks, kad praktiskais darbs mijās ar zinātni. Medicīnai kopumā esmu atdevusi vairāk nekā 60 gadus. Darbs ar slimniekiem man vienmēr ir sagādājis vislielāko prieku. Tam atdevu sevi visu, aizmirstot par apkārtējo. Katrs pacients man bija kā atklājums. Neskaidrību gadījumos atbildes meklēju medicīniskajā literatūrā. Bez klīniskās prakses ārsts nav ārsts. Viņam ir jābūt stiprākam par slimību. Par pareizu uzskatu, ka labam ārstam viss ir jāskata kopsakarībās, lai gan arī specializāciju nevar noliegt. Arī pati apmēram 30 gadus galvenokārt nodarbojos ar sirds un asinsvadu slimībām. Tām bija veltīta arī mana zinātņu doktores disertācija. Manuprāt, šīs kaites veicina mūsu trauksmainā dzīve, pārtika, kaitīgie ieradumi, paraugiet, cik ārkārtīgi daudz sieviešu tagad smēķē. Šodien pret šiem ieradumiem ir grūti cīnīties. Tajā vainojams arī padomju laiks, kurā dzīvojām.
Kas jūs neapmierina šodienas medicīnā?
Valdībai būtu jāveic ļoti liels darbs, lai tomēr pie ģimenes ārstiem rindas būtu mazākas. Arī medicīniska satura reklāmu mums ir pārāk daudz. Cilvēki tic šīm reklāmām, pērk reklamētos medikamentus, bet ne visiem tie der. Bieži vien tas noved pie novēlotas diagnozes noteikšanas, īpaši, ja runājam par onkoloģiskām vai sirds slimībām. Arī medikamenti ir ļoti dārgi. Medicīnā lielā mērā valda tehnika. Nenoliedzami, tā ir strauji attīstījusies un vajadzīga dažādu izmeklējumu veikšanai, tomēr bez ārsta domas, redzējuma un sirds medicīna nekad nevarēs iztikt.
Jūs esat sniegusi medicīnisko palīdzību arī bez atlīdzības?
Jā. Medicīnisko palīdzību bez atlīdzības sniedzu, kādu laiku strādājot Jēzus baznīcas ambulancē, kur sastapos ar ļoti jaukiem ļaudīm. Viņi bija nabadzīgi, bet ar gaišu dvēseli. Daudzi no viņiem mani atceras un piezvana. Iestājos arī Daugavas Vanagos, lai palīdzētu Latvijas brīvības cīnītājiem – bijušajiem leģionāriem un represētajiem. Vēl šodien sniedzu konsultācijas, jo starp viņiem ir daudzi mani bijušie pacienti. Uzskatu, ka ikvienam cilvēkam pēc ārsta apmeklējuma vai tikai vārdiskas konsultācijas ir jājūtas labāk. Ja tā nav, tad viņš nav bijis pie īstā ārsta. Ārstam ir jābūt arī labam psihologam, piemēram, lai slimniekam vai viņa tuviniekiem pateiktu vissliktākās vēstis. Padomju laikā tas tika noklusēts. Dzīvē notiek arī brīnumi, tāpēc cilvēkam vienmēr jādod cerība, uzmundrinājums.
Kā vērtējat faktu, ka daudzi izvēlas dziednieka, nevis ārsta palīdzību?
To es neatzīstu, jo lielākā daļa dziednieku un ekstrasensu ir šarlatāni. Daudzos gadījumos tiek nokavēts slimības sākums. Uzskatu, ka pasaulē ir ļoti maz īstu dziednieku. Arī lai kļūtu par ārstu, ar talantu vien nepietiek, ir jābūt gribai un neatlaidībai strādāt šajā profesijā tā, lai cilvēks pilnībā uzticētos. Ārsts – tas augstākais pienākums. Diemžēl šodien ārsta arods netiek uzskatīts par ienesīgu, jo dzīvojam bargā kapitālisma laikā, kad dominē tikai nauda. Daudzi talantīgi ārsti aizbrauc uz ārzemēm un Latvijā neatgriežas. No valsts ir emigrējuši no 2000 līdz 2500 ārstiem.
Kā novadniece dzīvo šodien?
Visu mūžu dzīvoju saimnieka mājā Rīgas centrā, bet tad par nopelniem Latvijas medicīnas labā man iedeva dzīvokli Dreiliņos Dzilnas ielā. Priecājos, ka tas ir silts un gaišs, jo šobrīd mums ļoti trūkst gaismas. Diemžēl man nav īpaša vaļasprieka. Katru dienu eju pastaigāties, vēroju, kā aiz loga mainās daba. Ikdienā mācos sadzīvot ar hroniskām un gadu kaitēm, ar to, ka abām gūžu locītavām ir endoprotēzes – mākslīgās locītavas. Ļoti iepriecina cilvēku zvani un apciemojumi, tas, ka varu dot viņiem kādu padomu. Joprojām neesmu zaudējusi saikni ar ārstiem un dzimtās puses ļaudīm, kurus mīlu. Regulāri lasu “Lizuma Vēstis”. Pēc zvaniem un apciemojumiem vienmēr ap sirdi kļūst ārkārtīgi labi.
***
Vizītkarte
– Elza Preimate dzimusi 1920.gada 30.jūlijā Lizuma pagasta “Jaunzemos”.
– Mācījusies Lizuma pamatskolā, Velēnas draudzes skolā, Cesvaines ģimnāzijā. 1945.gadā ar izcilību absolvējusi Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultāti.
– No 1946.gada – asistente Latvijas Valsts universitātes Medicīnas fakultātes Hospitālās terapijas katedrā un klīnikā Rīgas 1.slimnīcā. No 1961.gada – docente Rīgas Medicīnas institūtā, no 1975.gada – profesore, ir vadījusi Medicīnas institūta Terapijas katedru, aizstāvējusi divas doktora disertācijas. No 1992.gada – “Možums 1” kardioloģe – konsultante.
– 1982.gadā saņem LPSR Valsts prēmiju.
– Kopš 2007.gada 23.novembra – Latvijas Ārstu biedrības Goda biedre.
***
PAR VIŅU SAKA
Lizumnietis Jānis Zemņickis:
Lai Dievs dod cienījamajai profesorei labu veselību! Viņa ne tikai manai ģimenei, bet arī citiem lizumniešiem ir daudz palīdzējusi, vienmēr būdama ārkārtīgi atsaucīga, laipna, iejūtīga, apveltīta ar gudru prātu. Nevienam viņa neliedz padomu. Ko gan labu vēl var pateikt par labu cilvēku?
