Man patīk skatīties dokumentālās filmas un tematiskus raidījumus, kas stāsta par cilvēkiem, citām zemēm, citu tautu kultūru. Šinīs brīvdienās ar īpašu interesi Latvijas televīzijas pirmajā kanālā sekoju raidījumam „Province”, kura galvenā varone bija mana kursabiedrene Maruta Latkovska no Viļāniem. Vairāk nekā divdesmit gadus viņas vadībā tika izdots žurnāls „Katoļu Dzīve”. Lūkojos Marutēnā, kā viņu saucām studiju gados, un nebeidzu brīnīties par šī cilvēka spēju saglabāt nemainīgu savu pārliecību un uzskatus, ka viņas dzimtā Latgale un tās ļaudis ir paši labākie, ka latgaliešu valoda ir godājama, ka no Latgales ir nākuši tik daudzi talantīgi cilvēki. Laikā, kad, beidzot universitāti, kārtojām eksāmenu zinātniskajā komunismā, Maruta jau tad sīksti un neatlaidīgi runāja par garīgajām vērtībām, nebaidoties, ka kādam tas varētu nepatikt. Toreiz daudzi sev iekšēji jautājām: „Vai mēs tā spētu?” Mēs – baidījāmies, jo laikam īsti neticējām, ka kādreiz varētu dzīvot Latvijā, pār kuru plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Vienmēr esmu apbrīnojusi un cienījusi tos cilvēkus, kuri savos uzskatos un pārliecībā nesvaidās kā baisākajos murgos, bet ir gatavi savu pārliecību aizstāvēt pat tad, ja kādam tas nav pa prātam. Nepavisam nav viegli stāvēt pretim citādāk domājošajiem un nepakļauties vairākumam, jo vide, kurā cilvēks atrodas, bieži mēdz iesūkt sevī, liekot cilvēkam mainīties. Tam ir ne mazums piemēru ne tikai mūsu ikdienā, bet arī mūsu valdībā, kad tiek runāts viens, bet rīcība ir pretēja teiktajam.
