Izdzirdot vārdu “stopēšana”, katram no mums rodas dažādas asociācijas un emocijas.
Izdzirdot vārdu “stopēšana”, katram no mums rodas dažādas asociācijas un emocijas. Ir cilvēki, kam tā ir ikdienišķa dzīves un pārvietošanās sastāvdaļa, ir tādi, kam šis vārds uzdzen šermuļus un atsauc atmiņā dzirdētus šausmu stāstus. Ir arī vienaldzīgie. Un tomēr – kas tad stopēšana īsti ir par zvēru?
Jau kādu laiciņu mani, nekad automašīnu nebalsojušu jaunieti, nelika mierā doma – kā tad tas īsti ir – izstiept īkšķi, lai uz īsu laika posmu ceļu veiktu pilnīgi nepazīstama cilvēka auto, cilvēka, kuru nekad neesmu redzējusi, satikusi un, visticamāk, arī nekad nesatikšu. Uz mirkli būt kopā laikā un telpā, lai pēc brīža šķirtos.
Iejusties psihologa ādā?
…agrs pirmdienas rīts. Mēs, divas jaunietes, beidzot esam uz ceļa, lai stopētu. Maršruts – Gulbene – Rīga. Tuvojas mašīnas. Izstiepjam īkšķi, taču automašīnas brauc garām – viena, otra, trešā… IR! Apstājas auto tumšā krāsā. Izrādās, ka šoferis brauc uz Rīgu. Raušoties aizmugurējā sēdeklī, kur mani sagaida liels, mīksts sainis un pāris spilvenu, nopētu turpmāko ceļabiedru – kalsnu vīrieti pāri četrdesmit. Intuīcija nesūta nekādus brīdinājuma signālus, tādēļ nospriežu, ka bīstams viņš nevarētu būt. Cik baisu stāstu nav dzirdēts! Tā kā aizmugurē vairāk vietas nav, mana ceļabiedrene iekārtojas priekšējā sēdeklī, un ceļš var sākties!
Kā izrādās, šoferis ir runīgs cilvēks. Braucot no sacensībām. Strādājot celtniecībā. Tā un tā. Viņš runā daudz – par sevi, ģimeni, darbu, dzīvi. Saka jau, ka pārsvarā “īkšķotājus” uzņem šoferīši, kas ceļā nogarlaikojušies un vēlas paunāties. Pacietīgi uzklausīt un varbūt pat iejusties psihologa lomā – savā ziņā tā ir kā samaksa, pateicība par to, ka šoferis palīdzējis tikt uz priekšu. Cilvēks var būt atklāts, zinot, ka mūs viņš vairs nekad nesastaps.
Laiks skrien ātri – tāpat kā kilometri. Mašīnā ir karsti. Aiz loga zib ainava, sākusi spīdēt saule. Pa ceļam uzņemam vēl vienu stopētāju – sievieti ap četrdesmit, kas bikli iespiežas man blakus aizmugurējā sēdeklī. Turpinām traukties galamērķa – Rīgas – virzienā. Mašīnā valdošā karstuma un šofera nemitīgās runāšanas ietekmē kļūstu miegaina, taču par visām varītēm cenšos sekot līdzi sarunām. Par laimi, visai drīz sveikas un veselas nonākam Rīgā. Pasakām šoferītim sirsnīgu paldies un šķiramies, lai dotos katrs savās gaitās.
Citu cilvēku
pieredze
Kāpēc cilvēki kā pārvietošanās līdzekli izvēlas mašīnu balsošanu? Jāpiekrīt, ka pārsvarā šo iespēju izmanto jaunieši – ekonomiskos nolūkos, tomēr pati pārliecinājos, ka stopē dažāda vecuma cilvēki. Katram ir savi iemesli, mērķis. Stāsta deviņpadsmit gadus vecā Santa Akmentiņa, mana ceļabiedrene: “Esmu stopējusi daudzas reizes – gan viena pati, gan kopā ar draugiem. Dažreiz stopēju pat tad, kad man ir nauda, piemēram, lai ietaupītu, kā arī tāpēc, ka man tas patīk. Un ir bijis arī tā, ka tiešām nav citas izejas.”
Jau kopš pirmās reizes stopēšana Santu ļoti aizrāvusi: “Tas tāpēc, ka katru reizi satiec citus cilvēkus, katrreiz jauni iespaidi. Pārsvarā apstājas cilvēki, kas ir interesantas personības – man tā vienmēr ir gadījies.” Santai neesot bail stopēt vienai. Viņa uzskata, ka, ja šoferis ir normāls cilvēks, blakus vari sēdēt kaut vai apakšveļā – pāri viņš neko nedarīs. Pēc brīža viņa domīgi atzīst: “Tomēr man ir bijusi arī negatīva pieredze.” Uz jautājumu, kāpēc, viņasprāt, šoferi uzņem stopētājus, jauniete atbild: “Bieži vien uzņem tāpēc, ka, piemēram, rīta agrumā viņiem nāk miegs. Esmu ļoti, ļoti runīga, taču reiz gadījās tik runīgs cilvēks, ka es pat nevarēju bilst ne vārda. Es to pacietu, jo respektēju, ka viņš ir mani paņēmis un palīdzēs tikt līdz vajadzīgajam punktam.”
Santa domā, ka stopēšana ir lieliska iespēja ceļot: “Uzskatu – ļoti pozitīvi ir tas, ka mūsdienās var ceļot gandrīz bez naudas. Domāju, ka stopēšana ir tāds savdabīgs izglītošanās veids, ļoti daudz ko var uzzināt, jo katrs kaut ko izstāsta. Tu iegūsti citu cilvēku pieredzi.”
Divdesmit gadus vecais Romāns Ozols stāsta, ka stopējis tikai vienreiz kopā ar draugiem. “It kā tas nav slikti, bet man nepatīk. Nepatīk, ka mana meitene stopē viena, jo tas ir bīstami, viss kaut kas var gadīties, bet, ja kopā ar kādu, tad – kāpēc gan ne? Bet es tāpat uztraucos,” saka puisis.
Divdesmit divus gadus vecais Andris Barkāns stāsta, ka bieži gan viens, gan kopā ar draugiem stopējis, lai nokļūtu mājās. “Tālbraucēji šoferi parasti atved jau uzreiz uz Gulbeni, bet ir bijuši gadījumi, kad kājām jānoiet 30 kilometri. Parasti automašīnas nestājas tad, kad paliek tumšs, sievietes stāj ļoti reti,” pieredzē dalās puisis, uzreiz izstāstot komisku atgadījumu. “Vienreiz apstājās sieviete ar vecu mašīnu, kurai aizmugurē nebija sēdekļa. Viņa piedāvāja: “Varat kāpt iekšā, varat nekāpt.” Mēs sēdāmies arī. Tas bija piedzīvojums – braukt bez sēdekļa! Gadās arī tā, ka pazīstami aizbrauc garām. Man reiz tēvs aizbrauca garām, neapstājās…”
Bet ne vienmēr viss notiek tā, kā mēs vēlamies. Andris esot mēģinājis nobalsot auto pat piecas stundas! Un arī iegūtā pieredze ne vienmēr esot patīkama: “Tas bija Tirzā pagājušā gada augustā. Neviens nestājās, līdz apstājās džips, kas brauca līču loču. Šoferis tāds galīgi iereibis. Viņš tā: “Brauksi?” Nu, ko darīšu – braukšu! Iesēdos. Kā viņš sāka braukt! Neturas savā joslā, cauri Tirzai pilnā ātrumā līču loču, pats neturas sēdeklī, nošļūc zemē, vispār neredz ceļu, mašīna no viena grāvja uz otru… Kad viņš mani izlaida, jutos kā otrreiz piedzimis!”
Arī pats Andris esot šad tad izpalīdzējis stopētājiem, uzņemot tos savā mašīnā un palīdzot nokļūt ja ne galamērķī, tad vismaz tam tuvāk.
Mājup…
Atpakaļceļš. Esam šosejas malā netālu no Rīgas. Šoreiz mums jādodas pretējā virzienā – atpakaļ uz Gulbeni. Ir jauks, silts vasaras vakars pēc saulainas dienas. Automašīnas strīpām vien zib mums garām, taču neviena uz mūsu pastiepto īkšķi nereaģē. Izrādījās, ka paceltā roka ar īkšķi visai ātri nogurst! Tā kā turp mēs nokļuvām visai ātri un bez aizķeršanās, kļūstu bažīga, taču mana ceļabiedrene ir pacietīgāka par mani, un jau pēc nepilnām 10 minūtēm piestāj balts auto. Izrādās, ka pa ceļam ar šoferi mums tikai neliels gabaliņš, tomēr pateicīgi iekārtojamies aizmugurējos sēdekļos. Ceļabiedrs ir tikai nedaudz vecāks par mums, tādēļ neilgo laiku pavadām mums tik aktuālajās sarunās par augstskolām. Pēc brīža atkal atrodamies uz ceļa. Ir silts, vēl spīd saule, taču strauji tuvojas krēsla, darot mūs nemierīgas. Vēl neesam veikušas pat ne pusceļu, un perspektīva balsot tumsā nepavisam nešķiet pievilcīga. Par laimi, pēc dažām minūtēm piestāj neliels busiņš. Šoferis – pavecāks vīrs – nešķiet visai runīgs, tomēr noskaidrojam, ka līdz Līgatnei mums ir pa ceļam. Nu ko, citas izvēles nav, tādēļ dodamies ceļā. Tā kā aizmugurē vairāk vietas nav, man nākas sēdēt priekšā. Pārņem neomulīga sajūta, jo šoferis gluži vai ietiepīgi klusē. Īsti nezinu, ko darīt, taču ar laiku sajūtos pat visai ērti, jo nav jāpūlas uzturēt saruna. Dārdot sporta ziņām, traucamies uz māju pusi. Kad esam pateikušās nerunīgajam šoferim un atkal esam uz ceļa, ar mērenām šausmām secinām, ka sāk līt. Mašīnas garām brauc samērā reti, tādēļ jūtos pamatoti nobažījusies, taču ceļabiedrene palīdz saglabāt man mieru. Un mums atkal paveicas – jau pēc brīža esam ķiršsarkanā busiņā, ko vada sieviete. Draudzene pārsteigti atzīstas, ka šī ir pirmā reize viņas stopētājas karjerā, kad viņu uzņem sieviete. Ērti iekārtojamies aizmugurē, piesprādzējamies un zinām, ka esam vēl par krietnu gabaliņu tuvāk mājām. Sēžot vēsajā, kondicionētajā salonā un klausoties mierīgu mūziku, pārņem nogurums. Jūtos drošībā. Pārcilāju prātā savu pirmo dienu kā stopētājai un secinu, ka, par spīti dzirdētajiem šausmu stāstiem, brīdinājumiem un tam, ka nekad neko tiešām nevar zināt, stopēšana ir kā sporta veids – azartisks, nedaudz traks un neparedzams. Nospriežu, ka ne jau visiem šoferiem padomā ir kas nelāgs, lielākā daļa tiešām vēlas ceļabiedru, ar ko cilvēciski parunāties, vai vienkārši ir noraizējušies, zinot, ka, iespējams, pašu atvasēm kādreiz kāds palīdzēs pavirzīties uz priekšu kaut vai nelielu ceļa posmu. “Ir labi cilvēki pasaulē, ir,” nospriežu, tomēr nespēju apspiest sajūsmu, uzzinot, ka mums pretī atbrauks pazīstams cilvēks. Izkāpjot no automašīnas un pasakot sirsnīgu paldies, tomēr jūtamies atvieglotas, zinot, ka vairs nav jāraizējas par nokļūšanu Gulbenē, un, ieraugot pazīstamo seju un auto, kļūst pavisam priecīgi, un jūtamies jau tikpat kā mājās.
Ko es no tā visa ieguvu? Interesantu pieredzi, dažas atziņas, pārliecību, ka pat gluži svešiem cilvēkiem nav vienalga, ka viņi ir gatavi palīdzēt, taču vienmēr jāatceras piesardzība, jo – kas pats sevi sargā, to arī Dievs sargās. (Praktisks padoms – dodoties ceļā ar stopiem, par ļaunu nenāktu par to informēt kādu tuvu cilvēku, kas, uztraucoties par drošību, tā teikt, turētu roku uz pulsa, regulāri painteresējoties, kā sokas. Pašam stopētājam arī sirds mierīgāka, zinot, ka viņš nav pamests likteņa varā.) Un ieguvu tādu klusu pārliecību, ka šī nebūt nebija pēdējā reize, kad ceļā došos ar paceltu īkšķi…
