Lai arī pietrūkst saules, tomēr siltais laiks ir klāt. Es to jūtu kaut vai tāpēc, ka mans kaķis Ruģiks vairs nenāk nakšņot mājās. Pārnāk no rītiem, lai paēstu un atpūstos, bet pēc brīža atkal prasās ārā. Klusā Gulbene, kura slapjajā laikā bija kā izslaucīta no cilvēkiem, atgūst dzīvību. Vēlā vakara stundā naktī uz pirmdienu izgāju pastaigāties pa pilsētu kopā ar savu suni Lolu un manīju gan riteņbraucējus, gan kājāmgājējus. Protams, lielākoties gados jaunos cilvēkus. Kāds garāmgājējs bija sareibis no svaigā gaisa vien, bet cits arī ne tikai no tā. Tomēr viss bija normas robežās. Starp citu, iela ir piemērota vieta, lai iepazītos ar cilvēkiem, uzsāktu un uzturētu sarunu. Protams, komplimentus vispirms saņem mans suns, kurš, būdams labā noskaņojumā, prot cilvēkiem patikt. Tā uzsāku sarunu ar kādu puisi. Vārds pa vārdam – puisis pastāstīja, ka drīz svinēs 20. dzimšanas dienu un brauks strādāt uz Vāciju. Šis būšot jau trešais viņa brauciens peļņas darbos ārpus Latvijas. Tā kā mūsu saruna notika 8.martā, protams, pieminēta tika arī puiša mamma. Viņš gribot palīdzēt materiāli. Būdams ārzemēs, tāpat kā iepriekš dēls sūtīšot mammai uz Gulbeni pa 100 eiro katru otro nedēļu. Tik saulains zēns – tā nodomāju. Un tad viņš piebilda, ka uz ārzemēm aizbēgšot no plānotās kārtējās onkoloģiskās operācijas. Savā dzīvē esot piedzīvojis jau vairākas. Tā negriboties atkal doties uz slimnīcu… Tik negaidīti skaudrs bija mūsu sarunas pavērsiens, ka pietrūka vārdu. Puisis sacīja, kad bijusi viena no pirmajām operācijām, viņš vaicājis ārstam, vai mirs. Dakteris sitis pa plecu un gaiņājis prom drūmas domas. “Es esmu optimists. Es jūtos labi,” viņš teica, kad atsveicinoties apkampu viņu kā dēlu un vēlēju tomēr neizvairīties no tā, ko noteikuši ārsti. Ak, šodien gan netiek ieteikts kādu apkampt un pat sarokoties ne. Bet vai ir vērts tā dzīvot? Nupat esmu nosvinējusi savu 57. dzimšanas dienu. Kad domāju, kas tad ir bijis pats galvenais manā līdzšinējā dzīvē, laikam to varu pateikt vienā vārdā – cilvēki. Visas domu un emociju krāsas, kuras esmu saņēmusi un vēl saņemšu no citiem cilvēkiem, ir vienlīdz svarīgas, jo tāda ir dzīve. Bet vakar Viestura ielā kāda nepazīstama seniore man pienāca klāt un iespieda saujā ledenītes – kā sveicienu 8.martā.
